Uniwersytet im. Adama Mickiewicza w Poznaniu storptautyskuo latgalistikys konfereņce. Kūpsavylkumi

Transkrypt

1 Uniwersytet im. Adama Mickiewicza w Poznaniu storptautyskuo latgalistikys konfereņce Apdraudātūs volūdu i kulturu dokumeņtiešona nu tradicionalūs pīrokstu da digitalūs resursu Kūpsavylkumi IV Międzynarodowa konferencja łatgalistyczna Dokumentowanie zagrożonych języków i kultur - od tradycyjnych zapisów do zasobów cyfrowych Streszczenia 4th International Conference on Latgalistics Documentation of endangered languages and cultures from traditional records to digital resources Abstracts Konfereņce veļteita Stefanejis Uļanovskys apceriejuma Łotysze Inflant Polskich 120 godim Konferencja w 120. rocznicę wydania Łotyszy Inflant Polskich Stefanii Ulanowskiej Commemorating the 120th anniversary of Stefania Ulanowska s study Łotysze Inflant Polskich

2 Andronovs, Aleksejs: Latgaliešu literārās valodas verbu konjugācijas un formveidošanas klases Belasova, Inga: Gavēnis un gavēņa ēdieni Latgalē Cekula, Zane: Līksnas pagasta mežu nosaukumi Durejko, Agnieszka: Rola i znaczenie polskiej prasy wydawanymi na Łotwie w dwudziestoleciu międzywojennym Fedorova, Olga: Latgalians in Siberia: unfolding the destinies of two Latgalian families Grablunas, Piotr & Niewulis-Grablunas, Jowita: Stań badań nad litewskimi gwarami w Polsce Gregori i Gomis, Alfons: The tradition and status of Aranese Occitan at stake: ethnopoetics and sociolinguistics in the Catalan region of Vall d Aran Gusāns, Ingars: Latgaliešu mūzikas kompaktdiski un to valodas raksturojums Iannàccaro, Gabriele & Dell'Aquila, Vittorio: Live or survive. On the methodology of research on (socio)linguistic vitality Kalvāne, Skaidrīte: Celinas Plateres Piosnki ludowe łotewskie (1860) pirmais latgaliešu folkloras dokumentējums Kļavinska, Antra: Leksēmas burlaks semantika laikraksta Drywa ( ) diskursā Kovaļevska, Otīlija: Latgales mazo sādžu nosaukumi kā kultūrvēstures sastāvdaļa un to saglabāšanas iespējas mājvārdu masveida piešķiršanas apstākļos Nazwy małych wiosek Łatgalii jako cząstka historii kultury oraz sposoby ich zachowania w kontekście masowego nadawania nazw poszczególnym domom Laizāne, Sandra: Etnonīmu ekspresija skolēnu iesaukās Lazdiņa, Sanita: Latgaliešu valoda kā instruments Latgales reģiona attīstībā Lukaševičs, Valentins: Ūtrei puse Franča Trasuna dzeivē i dorbūs Magazeinis, Ivars: Feimaņu izlūksne 85 godi piec O.Kokaļa vuokuma Malahovskis, Vladislavs: Audriņu traģēdijas dokumentēšana: īpatnības un atbalsis Marcinkiewicz, Józef: Faksymile Knuta O. Falka XVI-XVIII-wiecznych dokumentów skarbowych w badaniach językowych Suwalszczyzny Miseviča-Trilliča, Renāte: Slawizmy w rękopisie anonimowego Słownika polskołotewskiego (Jana Karigera Lexicon Lottavicum ) Ostrówka, Małgorzata: Osobliwości składniowe we współczesnej polszczyźnie mówionej w Łatgalii na Łotwie Pošeiko, Solvita: Valodas loma sociālās identitātes veidošanā latgaliskajās interneta mājas lapās Prusinowska, Justyna: Poganie nad Dźwiną. O mitologii na kartach Rubona i w Pamiętnikach księdza Jordana Kazimierza Bujnickiego Rataj, Andrzej: Tajemniczy życiorys Stefanii Ulanowskiej Rączka, Teresa: Z polsko-inflanckiej skarbnicy romantycznej kolekcjonerki. O idei XIX wiecznego zbieractwa na przykładzie twórczości Stefanii Ulanowskiej Senkāne, Olga & Laganovska, Karīne: Žīdu kultūratmiņa Latgalē Sperga, Ilze & Pokratniece, Kristīne: Myusu dīnu latgalīšu tekstu korpusa izveide Stryczyńska-Hodyl, Ewa: Warianty bajki magicznej typu ATU 425M pochodzące z terytorium Latgalia Šuplinska, Ilga: Latgalīšu literatura školā: asūšais i vālamais Ūdre, Sandra: Ļauna vieliejumu formulys i jūs transformacejis Wicherkiewicz, Tomasz: Baza dokumentacji zagrożonych języków a język Wilamowic Leikuma, Lideja: Stefanejis Uļanovskys trilogejis Łotysze Inflant Polskich (1891, 1892, 1895) personu vuordi latgalīšu antroponimikys koņtekstā Ločmele, Inese: Vēja patmalis kultūrvidē un kolektīvajā atmiņā Latgalē 21.gs. sākumā

3 ALEKSEJS ANDRONOVS (СПБГУ (SANKTPĒTERBURGAS VALSTS UNIVERSITĀTE)) Latgaliešu literārās valodas verbu konjugācijas * Latgaliešu literārās valodas verbu locīšana nav līdz galam aprakstīta. Pat pilnīgākajā gramatikas apcerējumā (Cibuļs, Leikuma 2003) formu veidošanas nosacījumi nav formulēti pietiekami eksplicīti, bet bagātīgi sniegtie piemēri tomēr ne vienmēr ļauj atrast nepieciešamo locīšanas tipa analoģiju. Tas slēpj neatrisinātus jautājumus un apgrūtina literārās valodas kodificēšanu. Pieļaujot, ka minimāli nepieciešamā informācija par verba formveidošanu tiek iekļauta vārdnīcā (rādot trīs verba pamatcelmus), gramatikai jāietver nosacījumi visu verba formu uzbūvei. Vislielākās grūtības šeit sagādā tagadnes un pagātnes (primāro) formu veidošana 1, kurai raksturīga galotņu paradigmu atšķirība, celma beigu līdzskaņu mija, celma patskaņu dažādu tipu pārmaiņas. Latgaliešu literārās valodas verbu konjugācijas (verbu grupas, kas izšķiramas atbilstoši personas formu galotņu paradigmām) 2 un to apakšgrupas (atbilstoši dažādām celma pārmaiņām, verbu lokot personās un skaitļos, tai skaitā arī [e] : [æ] mijai, kas netiek atspoguļota rakstībā), kā arī tipiskākos piemērus rāda tabula (sal. līdzīgu pieeju latviešu literārās valodas verba locīšanai Andronovs 1997). Domājams, ka tabulā ietverti visi iespējamie paradigmu varianti un turpmāk, aprakstot literārās valodas normu vai reālo lietojumu sarunvalodā vai izloksnēs, būtu noskaidrojama konkrēta verba piederība tai vai citai paradigmai. Tikai nedaudziem verbiem ir individuālas personas formu veidošanas īpatnības (byut, īt, likt, muocēt, zynuot). Literatūra Andronovs 1997 A. Andronovs. Pārdomas par verba locīšanu latviešu valodā // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Rīga, 1997, 51. Sēj., A daļa: Sociālās un humanitārās zinātnes, 3/ lpp. Cibuļs, Leikuma 2003 J. Cibuļs, L. Leikuma. Vasals! Latgaliešu valodas mācība. [Rīga]: N.I.M.S., * Liels paldies prof. Lidijai Leikumai par nenovērtējamām konsultācijām. 1 Atvasināto, jeb sekundāro, verba formu (nākotnes, vēlējuma izteiksmes, divdabju u. c.) darināšanā dažādība ir mazāka. 2 Latviešu valodas gramatiskajā tradīcijā konjugācijās apvieno verbus nevis ar vienādām galotņu paradigmām, bet gan ar vienādi veidotām pamatformām. 1 laiks konjugācija 2 Sg. tagadne pagātne celma beigu līdzskanis alternējošie patskaņi paradigma 1 Sg. 2 Sg. 3 1 Pl. 2 Pl. 2 nenoteiksme -a -Ø jebkurš a ā y o 1 A -u Æ i -Ø A -Ø A -am A -at əe əˉe i a bāgu bəˉedz bāg bāgam bāgat bəˉegt I š ž ļ *ŗ 2 E j -u Æ -Ø E j -Ø E j -am E j -at e/əe ie/əˉe pliešu pləˉes plieš pliešam pliešat pləˉest I j 3 ie j -u ǣ j -Ø ie j -Ø ie j -am ie j -at ie/əˉe dieju dəˉej diej diejam diejat dəˉet I 4 e j -u e j -Ø e j -Ø e j -am e j -at e pieteju pietej pietej pietejam pietejat pieteit II neju nej nej nejam nejat neit I 5 e j -u e j -Ø e j -Ø e j -am e j -at əe məekləeju məekləej məekləej məekləejam məekləejat məekləˉet II -i jebkurš a 6 A -u E -i A -Ø A -am A -at e taku teci tak takam takat təecəˉet III i- jebkurš a y 7 A -u E -i Æ -Ø E -im E -it e/əe i radzu redzi rəedz redzim redzit rəedzəˉet III 8 E j -u E -i Æ -Ø E -im E -it ie/əˉe siežu siedi səˉed siedim siedit sēdēt III o- jebkurš y 9 y -u i -i y -a y -om y -ot i syldu siļdi sylda syldom syldot siļdeit III skolovu skolovi skolova skolovom skolovot skoluot II tyku tiki tyka tykom tykot tikt I j 10 e j -u e j -i e j -a e j -om e j -ot e saceju saceji saceja sacejom sacejot saceit III pieteju pieteji pieteja pietejom pietejot pieteit II neju neji neja nejom nejot neit I 11 ie j -u ie j -i ǣ j -a ie j -om ie j -ot ie/əˉe siedieju siedieji səˉedəˉeja siediejom siediejot səˉedəˉet III meklieju meklieji məekləˉeja mekliejom mekliejot məekləˉet II lieju lieji ləˉeja liejom liejot līt I e- jebkurš 12 E j -u E -i Æ -æ Æ -æm Æ -æt e/əe ie/əˉe lieču lieci ləˉecəe ləˉecəem ləˉecəet ləˉekt I Apzīmējumi Alternējošie patskaņi: cietā rinda A = a, ā, y, o mīkstā rinda E = e, ie (izņemot diftongisko savienojumu ier), i; Æ = əe, əˉe, i, a Celma beigu līdzskaņu mijas: j j-palatalizācija (š, ž, č, dž, ļ, *ŗ) i i-palatalizācija (c, dz) mīkstais līdzskanis

4 INGA BELASOVA (RĒZEKNES AUGSTSKOLA) Gavēnis un gavēņa ēdieni Latgalē Pētījuma mērķis raksturot gavēņa tradīcijas diahroniskā skatījumā, atainojot tradīciju attīstību Latgalē no 19. gs. otrās puses līdz mūsdienām, akcentējot gavēņa kalendāru, vispārīgu izpratni par to un tipiskākās gavēņa laika maltītes. Pētījumā izmantotā kontekstuālās analīzes metode (Alans Dandess, Dans Ben-Amoss) ļauj raksturot divus svarīgākos gavēņa kontekstus vidi: Latgali kā savdabīgu kultūras areālu un gavēņa diahronisko aspektu, kas atklāj un raksturo gavēņa jēdzienisko saturu un tā spilgtākās izpausmes no 19. gs. 2. puses līdz mūsdienām. Informācija par gavēni pieejama daudzos avotos folklorā (ticējumos, mīklās, ēdienu receptēs), literatūrā (Dekters) un etnogrāfiska rakstura pētījumos (S. Uļanovska, P. Zariņš, A. Masiļūne u. c.). Priekšstatu par gavēņa būtību un šīs tradīcijas noturību Latgalē rada tautas maģisko priekšstatu izpausmes gavēņa laikā (t. s. zababoni, ticējumi par laika pareģošanu, auglības nodrošināšanu, veselību), neviennozīmīgi interpretējamās mūsdienu gavēšanas normas un principi (diētas, Dieva pavēlētais un cilvēka iniciatīvas radītais gavēnis), kā arī aktuālākie un sen aizmirsti gavēņa ēdieni (stuļķis, sutnis, štoks, murcovka, saladuks, uboga asnis u. c.), kas atklāj pieejamākās un aktuālākās pārtikas izejvielas, gatavošanas īpatnības un ēšanas paradumus Latgalē. Savdabīgākās gavēņa laika dienas (Pelnu trešdiena, Vērbineica, Ceistais catūrgs, Lielā piektdiena, Lielā sestdiena) un to paražas rada priekšstatu par gavēni kā vienu no tipiskākajām kultūras tradīcijām Latgalē, kas tradicionāli tas tiek saprasts kā atturēšanās no pārmērībām. Izpratni par to papildina senas paražas, kas ļauj domāt, ka gavēņa izveidošanās cieši saistās ar dabas rituma specifiku un piesātināta ar pirmskristietisko un kristietisko tradīciju elementiem (izdarības ar pelniem, vierbuošona, uguns/ūdens svētīšana), kas ir kļuvuši par daļu no Lielā gavēņa reliģisko svētku kontekstā. Literatūra: Ben-Amos, Dan (1972). Toward a Definition of Folklore in Context. In: Amrico Paredes & Richard Bauman (eds.), Toward New Perspectives in Folklore Austin and London: University of Texas Press. Ben-Amos, Dan (1993). Context in Context. Western Folklore 52(2,3,4): Būmanis, Jānis (2008). Ošas upes krastu dziesmas un raksti. Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība. 3 Dekters (1970). Dorvas cīma ļaudis. Minhene: P/s Latgaļu izdevnīceiba. Dundes, Alan (1964). Text, Texture and Context. Southern Folklore Quarterly 28: Dundes, Alan (1989). The Fabrication of Fakelore. In: Alan Dundes, Folklore Matters Knoxville: The University of Tennessee Press Masiļūne, Antonina (1994). Nadaudz par myusu seņču ēdīņu gatavōšonu.// Tāvu zemes kalendras Rēzekne: LKCI. ZANE CEKULA (RĒZEKNES AUGSTSKOLA) Līksnas pagasta mežu nosaukumi Daugavpils novada Līksnas pagastā ir apzināti nosaukumi 16 mežiem, no kuriem Latvijas Vietvārdu datubāzē reģistrēti 5 mežu nosaukumi, bet LU Latviešu valodas institūta Vietvārdu kartotēkā 7. J. Endzelīna vietvārdu vārdnīcās nav minēts neviens no Līksnas pagasta mežu nosaukumiem. 1. Bilinska eļkšni mežs piederēja saimniekam uzvārdā Biļinskis. 2. Gančausku sileņš atrodas Leiksnas pag. Z daļā pie Gančausku solas. 3. Greiva meža masīvs, kas robežojas ar Pļintaukām (pļava pie Daugavas), aug pārsvarā alkšņi. 4. Gruobļu mežs atrodas uz DA no Ļūbasta azara. Mežā ir Gruobļu ceļš un Gruobļu kaļneņš. Sal. ar lei. gróbti laupīt, grõbis laupījums. 5. Jaunušānu sileņš atrodas Leiksnas pag. DR daļā, uz Z no Jaunušāniem. 6. Kapaču bierziete atradās Gančausku solā pie Kapaču mājām. 7. Kirupa mežeņš, Sarkaņu prīdietis atrodas uz D no bij. Kirupa muižas, netālu ir Sarkaņu mājas. 8. Kneika bij. mežs uz A no Vaikulīšu solas un Aužgalīšu solas. 9. Lelais mežs atrodas Leiksnas pag. ZA daļā, plešas līdz Skukiešu azaram. 10. Muncišku sileņš atrodas Leiksnas pag. Z daļā. 11. Paligons atrodas Leiksnas pag. DA daļā. Mežā bija izvietotas Krievijas karaspēka daļas un militārie objekti. 12. Parasnīks mežs Patmalīšu solā. 13. Parsjukeviču prīdietis atradās Muncišku solā pie mājas, kurā dzīvoja Parsjukeviči. Tur esot atrastas broškys, kauli, bijuši kapi. 14. Sylakolns atrodas Kalnišku solas R daļā. Tā sauc ne tikai kalnu, kam apkārt plešas daugavmalas pļavas un lauki, bet arī uz Sylakolna esošo mežu. 15. Sleikūņu prīdietis atrodas Leiksnas pag. DR daļā, pie Daugavas tilta. 4

5 16. Štorkaste Lelā meža DR stūris, atrodas uz A no Poļvarcīšu solas. 19. gadsimtā tur dzīvoja daudz stārķu. 17. Zierņu sola meža masīvs no Mīštelīšu solas līdz Jukšu solai. Mežu nosaukumi nepieder pie senākā nosaukumu slāņa, liela daļa mežu nosaukumu radušies no to tuvumā esošo apdzīvoto vietu nosaukumiem. Neskatoties uz to, mežu nosaukumi atklāj svarīgus sabiedrības identitātes, kultūras un vides aspektus, un ir nozīmīga Latgales nemateriālā kultūras mantojuma daļa. AGNIESZKA DUREJKO (UNIWERSYTET WROCŁAWSKI) Rola i znaczenie polskiej prasy wydawanymi na Łotwie w dwudziestoleciu międzywojennym Badania naukowe dotyczące czasopismach polskich wydawanych na Łotwie, nie są i właściwie nie były prowadzone. Niewątpliwie największą przeszkodą w ich prowadzeniu był brak dostępności do zbiorów periodyków ( najlepszy ich zbiór znajduje się w bibliotece uniwersyteckiej w Rydze). Celem referatu jest przedstawienie wszystkich czasopism polskich wydawanych w dwudziestoleciu międzywojennym. Polska myśl prasoznawcza rozwijała się nie tylko słabo w XIX wieku, ale i w wieku późniejszym, co nie dało szansy na poznanie tych periodyków i docenienia ich roli w kształtowaniu mniejszości polskiej w kraju bałtyckim. Nieliczne artykuły naukowe na temat polskich czasopism wydawanych za granicą, w tym również na Łotwie, są tego dowodem. Polskie gazety z dwudziestolecia międzywojennego są najcenniejszą skarbnicą wiedzy o ludziach żyjących na Łotwie w dwudziestoleciu międzywojennym, o kraju, (którego częścią stały się dawne Inflanty Polskie), o polityce, działalności kulturalnej, literackiej i codziennych problemach ludzi tworzących społeczność państwa, a będących mniejszością polską. Wykorzystując metodę filologiczną i historyczna, autorka referatu chce zwrócić uwagę na zawartość czasopism, którą badać mogą naukowcy różnych dyscyplin naukowych, z uwagi na fakt iż dotychczas niewiele osób, nie tylko z Łotwy, ale i z Polski, podejmowało kwestię opisania czasopism oficjalnych i tych maleńkich, niszowych, powstających np. przy gimnazjum polskim. Nie dostrzeżono potrzeby analizowania prasy polskiej na Łotwie w procesie synchronicznym i diachronicznym w dwudziestoleciu 5 miedzywojennym, również w okresie powojennym. Dopiero w latach dziewięćdziesiątych XX wieku, po uzyskaniu przez Łotwę niepodległości, polska mniejszość zabiegając o utworzenie polskiej gazety, przypomniała sobie o tradycji prasy polskiej przed II wojną, natomiast dla Polaków znad Wisły i Odry wciąż był to obszar nieznany. Głos Polski, Dzwon, Nasz Głos, Tygodnik Polski czy Nasze Życie utrwaliły obraz życia ludzi z lat dwudziestych i trzydziestych XX stulecia. Przeżycia zapisane w gazetach (wydarzenia, relacje, komunikaty, teksty literackie itp.) przypominają kolejnym pokoleniom Polaków na Łotwie chlubną historię, zapisaną działalnością ich rodziców bądź dziadków. Gazety polskie świadczą o determinacji inteligencji polskiej, która zdawała sobie sprawę, jak ważne jest istnienie prasy, z jej roli w utrzymywaniu jedności wśród Polaków, konsolidacji wobec wspólnych problemów, zagrożeń, wynikających z funkcjonowania już nie pod zaborami, ale w wolnej Łotwie. Czasopisma te są więc znakomitym źródłem wiedzy o Polakach żyjących w dwudziestoleciu międzywojennym w byłych Inflantach Polskich. Pełnej bibliografii czasopism polskich, wydawanych za granicą i poza kordonem nie było od czasów opracowania Bibliografii czasopism przez Stanisława Zielińskiego, która jednak uwzględniła tylko to co zostało wydane praktycznie do lat trzydziestych XX stulecia. Historia czasopiśmiennictwa polskiego w byłych Inflantach Polskich nie ma swojej ciągłości, utrudnieniem badań jest brak poszczególnych tytułów i numerów w polskich bibliotekach. W referacie zostanie zaprezentowany stan ilościowy prasy polskiej wydawanej na Łotwie w dwudziestoleciu międzywojennym w bibliotekach polskich, jej przeobrażenia, zróżnicowanie oraz zawartość. Podjęte działania zmierzające do zdygitalizowania zbiorów prasy polskiej, znajdujących się w bibliotece w Rydze, dają szansę na zaistnienie tytułów prasy polskiej i ich zawartości w szerszej świadomości ludzi, nie tylko tych co się zajmują problematyką inflancką. Udostępnienie zbiorów przez Internet przyczyni się do wzmożonych badań naukowych na różnych polach badawczych. 6

6 OLGA FEDOROVA (KEMOROVO) Latgalians in Siberia: unfolding the destinies of two Latgalian families In my paper I made an attempt to research the history of the Latgalians who came to Siberia from the European part of the Russian Empire art the beginning of the XX century. I am exploring this history basing on the destinies of two Latgalian families, the Batnias and the Ejsaks, my ancestors, who came to the governorate of Tomsk from the governorate of Vitebsk in the period of the so called Stolypin agrarian reform. The Ejsaks came from Putany village of Landskoran parish of Lucin county: they were the head of the family Klementii Ejsak with his wife Malvina and their child, his parents and 3 brothers one of whom also had a wife. The Batnias used to live in Murany village of Dagden parish of Dvin county: Iosif Batnia with his wife Rozalia and 4 children. In my paper I also describe the history of Siberian villages where my ancestors settled down - Rudzitovka and Bukmujzha situated in Tiazhin region of the governorate of Tomsk. The Ejsaks used to be among the first settlers of Rudzitovka village, which can be proved by the memories of the Latgalians written down in a series of articles about the villages of Tiazhin region in the newspaper Prizyv. Finally, I try to follow the lives of my ancestors which reflect the realities of these times. They were involved in the mainstream events such as first and second World Wars and became victims of Stalin's repressions (one of them was even shot among other Latgalians - the so called editor Ejsul's case). To a large extent my research is based upon the relations of my grandmother Janina, a Latgalian. Her memories were confirmed by the documents that I found in Siberian archives (Achinsk archive, Tomsk province archive, Kemerovo province archive). As main sources for my work I also used old letters, newspaper articles, scientific researches on the topic and Internet sources including genealogical forums. PIOTR GRABLUNAS & JOWITA NIEWULIS-GRABLUNAS (UAM POZNAŃ) Stań badań nad litewskimi gwarami w Polsce Tematem referatu ma być nakreślenie stanu badań nad gwarami litewskimi w Polsce, które zaliczają się do gwar pogranicza. Badania i zbieranie materiałów z takiego obszaru są bardzo ważne i pomocne w zrozumieniu praw jakimi rządzi się mechanizm wpływów językowych, czyli w jakim tempie gwary ulegają zmianom, które z elementów ich systemu językowego najszybciej poddają się obcym wpływom, a które są bardziej odporne albo w ogóle im nie ulegają. Gwarami litewskimi z terenu Polski zaczęto interesować się w latach sześćdziesiątych XX wieku. Pierwsze badania tych gwar w Polsce, przeprowadziła profesor Tamara Buch. W jej ślady podążył jej uczeń W.Smoczyński, który materiał gwarowy nagrywał na kasetach magnetofonowych. Zbieraniem tekstów gwarowych, na magnetofonie szpulowym, z tego terytorium w latach zajmował się profesor UAM w Poznaniu Michał Hasiuk, którego nagrania można traktować jako unikatowe, ponieważ częściowo pochodzą z terenów gwary zachodnioauksztajckiej, na których obecnie ona już nie istnieje. Ilość zgromadzonego przez niego materiału jest imponująca. Poza profesorem M. Hasiukiem, gromadzeniem materiałów gwarowych w Poznaniu zajęli się jego wychowankowie (dr Józef Marcinkiewicz, mgr Witold Boćwiński, dr Piotr Grablunas, dr Jowita Niewulis-Grablunas, mgr Wida Zimnicka). Właśnie przez nich zebrany materiał będzie przedstawiony w przygotowywanym referacie, czyli podana zostanie ich ilość i jakość, miejsca i daty nagrań, sposób ich zapisu i archiwizacji. Poza już zebranym materiałem, nakreślimy perspektywy badawcze związane z tymi gwarami, czyli co powinno się jeszcze wykonać i nad czym powinno się skupić w przyszłości, ponieważ takie gwary pogranicza mają wielkie znaczenie dla badań nad kontaktami bałto-słowiańskimi czy nad powstawaniem gwar mieszanych lub przejściowych. 7 8

7 ALFONS GREGORI I GOMIS (UAM POZNAŃ) The tradition and status of Aranese Occitan at stake: ethnopoetics and sociolinguistics in the Catalan region of Vall d Aran The very name of the present Catalan region of Vall d Aran is a tautology produced as some others by the fact of forgetting the original meaning of one word: Aran was the Basque form to designate valley when one of the varieties of this Pre-Indo-European language was spoken. This linguistic misunderstanding gives us a point of departure for discovering this little region in the Pyrenees mountains through working on ethnopoetics and lexicon-phraseology recovery and maintenance: the process of forgetting their previous identity threatens the Occitan speakers groups, while the superposition of identities is growing in a little territory where actually there are three official languages (Spanish, Catalan and Aranese). On the other hand, however, it should be said that Aranese is the legally most protected variety of the language that is known by its medieval productions of troubadour poetry. In the present paper we will bring out the singular connections between a hard documentary recovery taken by few researchers and always depending on the variable system of transcription, the presence of Aranese in the educational system competing with Catalan and Spanish, and the manifestly unfavorable situation of the Occitan unstructured linguistic community. INGARS GUSĀNS (RĒZEKNES AUGSTSKOLA) Latgaliešu mūzikas kompaktdiski un to valodas raksturojums ESF projekta gaitā Teritoriālās identitātes lingvokulturoloģiskie un sociālekonomiskie aspekti Latgales reģiona attīstībā (Nr.2009/0227/ 1DP/ /09/APIA/VIAA/071) tiek veidoti 2 izdevumi, kuru struktūrā iekļauts latgaliešu mūziķu veikuma apskats: Latgalieša CV (2011) un Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca (plānots izdot gadā). Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ir iznākuši vairāk nekā 15 latgaliešu mūzikas kompaktdiski, kas ietver dažādu stilu mūziku. Stila izvēle lielā mērā nosaka arī konkrētās grupas tekstu izvēli. Tie var būt gan tautasdziesmas, gan oriģinālteksti, gan jau pazīstamu un mazpazīstamu dzejnieku teksti. Bieži vien no izvēlētā teksta ir atkarīga arī tā rakstība, tautasdziesmu pieraksts tiek ņemts no jau publicētām grāmatām, pieņemot 9 tajās izmantoto latgaliešu rakstību, daļa muzikantu mēģina būt oriģināli un raksta tekstus, kā prot, jo latgaliešu rakstību apguvuši pašmācības ceļā, mazākā mūziķu daļa ( Dabasu durovys, Bez PVN, pēdējos diskos arī Borowa MC ) sekot jaunajām pareizrakstības normām. Ne visi latgaliešu dziesmu teksti ir pieejami drukātā formātā, kas nozīmē, ka secinājumi par latgaliešu mūzikas kompaktdisku valodu šeit var būt nepilnīgi. Minētais pētījums ir vērsts uz latgaliešu mūzikas kompaktdisku valodas raksturojumu. Mērķa īstenošanai izvirzīti šādi uzdevumi: 1) apzināt to, kas ir publicēts un kas nav publicēts izdotajos diskos, apkopjot minēto materiālu, 2) analizēt diskos izmantoto valodu, pamatuzmanību veltot oriģināltekstu apskatam, 3) sniegt priekšlikumus mūziķu latgaliešu valodas uzlabošanai. Latgaliešu valodas analīzes gaitā svarīgi ir noskaidrot tipiskākās kļūdas un to veidus salīdzinājumā ar LR Tieslietu ministrijas Valsts valodas centra apstiprinātajiem Latgaliešu pareizrakstības noteikumiem (2008), prezentēt mūzikas tekstu rakstītāju viedokli šajā jautājumā, kā arī aktualizēt joprojām akūto jautājumu par rakstības tradīciju, par nepieciešamību ieviest vismaz fakultatīvus kursus latgaliešu valodas mācīšanā. Potenciālie avoti (CD): Bez PVN Pyrms vuorda (2007) Borowa MC Trepis iz nakurīni (2005) Borowa MC Plastilina pasaule (2007) Borowa MC Ui, lobs! (2008) Cielaviņa Esmu Ludzai pierakstīts (2005) Dabasu Durovys Lepetnīks (2008) Inga un Normunds Toļi dzeivoj (2002) Laimas Muzykanti Gonam gona (2003) Laimas Muzykanti Orkla bolss (2007) Latgales dāmu pops Latgales dāmu pops (1996) Latgales dāmu pops Ar celulozi pret celulītu (2004) Latgales dāmu pops Es tava topmodele (2005) Latgales dāmu pops Bučas (2008) Latgolys Radejis izlase Nr.1 (2007) Patrioti.lg Daugaveņa (2009) Sovvaļnīks Sūpluok (2009) Sovvaļnīks Bolts susātivs (2010) 10

8 GABRIELE IANNÀCCARO (MILANO), VITTORIO DELL'AQUILA (VAASA/VASA) Live or survive. On the methodology of research on (socio)linguistic vitality The aim of this communication is to discuss different means of analyzing (socio)linguistic vitality, to point out which kind of information can be extracted, and of what nature. Namely, we will analyze qualitative, quantitative and classification approaches, which in turn can be regarded as ethic i.e. grounded from outside the sight of the community, or emic, within the inner feeling and language vision of the community. A comparative view of the results of these methods will be provided. However, the core of the communication will be the classification approach, a new perspective that aims to render a holistic epistemological structure into which all the situations of language vitality could be included. Particular attention will be drawn to the localization and abstraction of language situation: within our mainframe, linguistic vitality should be analyzed starting from the consideration of local territories; generalization can be only a secondary step. The empirical base of our discussion will be a large sociolinguistic survey carried out in the last years in the historical region of Latgale in Eastern Latvia: in that region three main language varieties are spoken (Latvian, Russian and Latgalian) plus some minority languages in the peripheral areas and four main religious believes are professed (Catholicism, Lutheranism, Orthodoxy and Old-believer-orthodoxy plus many atheists). A questionnaire of about 100 questions has been submitted to a sample of nearly persons in order to discover their language uses, both openly declared or perceived. SKAIDRĪTE KALVĀNE (RĪGAS AUGSTĀKAIS RELIĢIJAS ZINĀTŅU INSTITŪTS) Celinas Plateres Piosnki ludowe łotewskie (1860) pirmais latgaliešu folkloras dokumentējums Latgales poļu grāfu Broel-Plateru dzimtas pārstāve Celina Platere ( ) ir maz pazīstama latgaliešu tautasdziesmu vācēja un sistematizētāja. Viņas Kombuļu Krāslavas pusē savāktās dziesmas gadā publicētas Latviešu draugu biedrības turpinājumizdevumā Magazin (Bd. 14, St. 2). Vēlāk šis publicējums vairāk ticis saistīts ar Gustava Manteifeļa vārdu. Celinas Plateres savākto dziesmu krājums nav īsti novērtēts. Kas tam ir kopīgs un kas atšķirīgs no otra 19. gs. latgaliešu tautasdziesmu publicējuma Stefanijas Uļanovskas Łotysze Inflant polskich (1891; 1892) dziesmām? Folkloras universālais raksturs visu tomēr nepadara vienādu. Kuras no gada krājuma dziesmām ir atradušas vietu K. Barona Latvju dainās, kādos pētījumos šis krājums ticis izmantots, vai ir palicis kas nepublicēts? C. Plateres krājums ir latgalieša (= Latgales latvieša) gara pasaules, kurā sadzīvo fokloriskais ar kristietisko, spilgts dokumentējums. Referātā raudzīts arī noskaidrot, cik lielā mērā šādu izlašu izveidi nosaka vide un pierakstītāja personība. Krājuma Piosnki ludowe łotewskie saturā atspulgu rod Kombuļu gleznainā apkārtne un novada teiksmainā vēsture; turēšanās pie katoliskā un poliskā kā pretspēka pārkrievošanas politikai; muižas vide ar panu un dzimtļaužu stingru diferenciāciju, ar vietējo ļaužu nenoteikto etnisko statusu, kurā dominē jēdziens tutejšnije. Iespējams, tautasdziesmu pierakstīšanu (vai pat to sacerēšanu, īpaši kristīgi mitoloģisko sižetu) noteica jaunās grāfienes reliģiskā ievirze gadā Celina Platere iestājas Žēlsirdības māsu kongregācijā; klostera dzīves sākums viņai aizrit Poznaņā, īsais šāszemes mūžs noslēdzas Helmno

9 ANTRA KĻAVINSKA (RĒZEKNES AUGSTSKOLA) Leksēmas burlaks semantika laikraksta Drywa ( ) diskursā Daudznozīmīgā, kulturoloģiski marķētā leksēma burlaks sastopama vairākās slāvu un baltu valodās, katrā no tām galvenā nozīme var būt cita. Piemēram, krievu valodā бурлак upes kuģu strādnieks, strūdzinieks ; ukraiņu бурлак dienas strādnieks 3, latviešu burlaks/-a laupītājs, slepkava 4. Skaidrojošajās vārdnīcās, kas atspoguļo latgalisko izlokšņu leksiku, burlaks hist. mazzemnieks, arī bezzemnieks, kas gāja peļņā 5 vai 1) peļņā gājējs; 2) huligāns. 6 Interese par šīs leksēmas nozīmes izpēti saistīta ar autores dalību Latgales lingvoteritoriālas vārdnīcas šķirkļa Burlaki izstrādē (ESF projekts Nr. 2009/0227/1DP/ /09/APIA/VIAA/071 Teritoriālās identitātes lingvokultoroloģiskie un sociālekonomiskie aspekti Latgales reģiona attīstībā ). Referāta mērķis izmantojot diskursa analīzes metodi un semantiskā lauka teoriju, noskaidrot, kāda ir leksēmas burlaks galvenā nozīme, semantiskais lauks XX gs. sākumā latgaliski izdotajā laikrakstā Drywa un kādi ekstralingvistiskie faktori to ietekmējuši. Laikraksts Drywa ir viens no pirmajiem ilglaicīgākajiem ( ) latgaliešu laikrakstiem, izdots Pēterburgā, no g. 22. apr. Rēzeknē. Šī avota izvēle pamatojama ar to, ka tie ir pirmie latgaliskie teksti, kuros vairakkārt konstatēta leksēma burlaks; publicistiskais stils ļauj konstatēt arī leksēmas semantikas rašanās cēloņus. Pētījuma gaitā rakstu satura analīze atklāj tikai vienu vārda burlaks leksisko nozīmi zemnieks, kas dodas peļņā. Šīs nozīmes dominanti nosaka: 1) vārda cilme: no krievu val., kur viena no nozīmēm ir identa: zemnieks, kas dodas peļņā 7 ; 2) pirmie peļņā iešanas iniciatori ir krievu tautības darbā vervētāji. Iešana peļņā uz citām Krievijas guberņām ir tipiska sociālekonomiska parādība pēc dzimtbūšanas (1861) un pārvietošanās aizlieguma (1863) atcelšanas, kad Latgales (Vitebskas guberņas) zemnieks 3 Фасмер, М. Этимологический словарь русского языка.1.том. Москва: «Прогресс», с Bendiks, H. (sast.) Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1. sēj. Rīga: Zinātne, lpp. 5 Reķēna, A. Kalupes izloksnes vārdnīca. 1. sēj. A M. Rīga: LVI, lpp. 6 Strods, H. Latgales etnogrāfisko terminu skaidrojums. Rīga: LU, lpp. 7 Фасмер, М.. Этимологический словарь русского языка.1.том. М.: «Прогресс», с iegūst brīvību eksistēt trūkumā, pusbadā, badā, tumsībā, analfabētismā. Brīvību mirt, ar muižnieka piekrišanu doties peļņā (..). 8 Laikraksta diskursā par leksēmas sinonīmiem uzskatāmi ceļaveirs, meita, puiss, kolps, gruovu raciejs, dzelža ceļa struodnīks u.c.; antonīms na burlaks; semantiskajā laukā ietilpst verbālas vārdkopas īt burlakūs, dūtīs burkakūs, atvasinājumi burlakuot(īs), burlaceiba u.c. Konceptuāli vārdam burlaks Drywā piemīt negatīva konotācija došanās burlakos un savas saimniecības pamešana novārtā, neracionāla saimniekošana tiek nosodīta; strādāšana svešā, pat naidīgā vidē tiek saistīta arī ar tikumisko pagrimumu, dzimtās valodas un tradīciju aizmiršanu, veselības problēmām; iegūtā peļņa ir vai nu salīdzinoši niecīga vai arī neracionāli izmantota. OTĪLIJA KOVAĻEVSKA (LATVIJAS ĢEOTELPISKĀS INFORMĀCIJAS AĢENTŪRA) Latgales mazo sādžu nosaukumi kā kultūrvēstures sastāvdaļa un to saglabāšanas iespējas mājvārdu masveida piešķiršanas apstākļos Ciemu jeb sādžu nosaukumi Latgalē gadu simtiem ir bijis un joprojām ir svarīgs vietas identificēšanas līdzeklis. Daudzus no pašlaik lietotajiem sādžu nosaukumiem atrodam 18. gs. avotos, bet gandrīz visus 19. gs. otrās puses un 20. gs. sākuma apdzīvoto vietu sarakstos. Pēdējo 100 gadu laikā Latgalē ir radikāli izmainījusies apdzīvotības struktūra. Ja vēl 20. gs. 20. gadu kartēs Latgali redzam vienmērīgi pārklātu ar kompaktiem ciemiem, tad mūsdienu kartēs kā izteiktus ciemus atrodam gandrīz tikai pagastu centrus un nedaudzas citas apdzīvotas vietas, bet pārējā teritorijā ir vairs tikai izkliedētas viensētas. Tomēr vietējo iedzīvotāju uztverē šīs viensētas ietilpst konkrētu sādžu teritorijās. Vēloties saglabāt gadsimtos izveidojušos tradīciju un paaudžu mantojumu, Latgales pašvaldības 20. gs. 90. gados izmantoja iespēju reģistrēt sādžu nosaukumus kā ciemus. Tādējādi ir izveidojusies situācija, ka Latgalē, salīdzinot ar citiem novadiem, ir ļoti daudz oficiāli reģistrētu mazu ciemu. Daļa no tiem vairs neatbilst ciema kategorijai, un to nosaukumi var izzust no oficiālā lietojuma. Tāpat, samazinoties sabiedriskā transporta pakalpojumu apjomam, daudzviet tiek noņemtas autobusu pieturu plāksnes, līdz ar to sādžu nosaukumi pazūd arī no Latgales ainavas. 8 Brolišs, J. Latgales latviešu likteņi Sibīrijā. Rēzekne: LKCI, lpp. 14

10 Šo tendenci īpaši pastiprina tas, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viensētām atkal, tāpat kā 20. gs. 30. gados, masveidā tika doti mājvārdi. Šobrīd arī Latgalē katrai viensētai ir oficiāls nosaukums. Mājvārdi ienāk topogrāfiskajās kartēs, parādās uz ceļa norādēm, un pakāpeniski tos sāks lietot arī sadzīvē. Lai šajā procesā neizzustu vēsturiskie sādžu nosaukumi, tiek meklētas iespējas tos saglabāt. Nepietiekama un bieži vien neveiksmīga ir izrādījusies dažu kaimiņu novadu prakse sādžas nosaukumu piešķirt kādai no tajā ietilpstošajām viensētām vai arī to pievienot mājvārdiem. Toties atsaucību pašvaldībās guvis priekšlikums reģistrēt jaunos mājvārdus tajos ciemos (sādžās), kuros tās atrodas. Kartogrāfijā ir rasta iespēja parādīt mājvārdus kartē, vienlaikus nepazaudējot sādžu nosaukumus. Praktiski visi mūsdienās vēl lietotie sādžu nosaukumi ir fiksēti Latvijas Vietvārdu datubāzē, lielākā daļa no tiem vēl ir atrodami Adrešu reģistrā. Līdz ar to var teikt, ka šī nozīmīgā kultūrvēstures daļa Latgalē pēdējo 20 gadu laikā nav zudusi. Tomēr līdz ar jauno administratīvi teritoriālo reformu situācija ir mainījusies. Pašvaldības sāk atcelt ciema statusu mazām apdzīvotām vietām. Pastāvot draudiem, ka mazo sādžu nosaukumi drīz vien var izzust no oficiālās aprites, aktuāls kļūst jautājums par mazo ciemu jeb sādžu statusa noteikšanu. Mazo ciemu skaits Latgalē sniedzas daudzos simtos, to nosaukumi ir ne vien kultūrvēstures, bet arī šodienas būtiska sastāvdaļa, tādēļ saglabājama. Nazwy małych wiosek Łatgalii jako cząstka historii kultury oraz sposoby ich zachowania w kontekście masowego nadawania nazw poszczególnym domom Nazwy małych wiosek w Łatgalii przez wieki były i nadal są istotnym narzędziem identyfikacji miejsca. Wiele z dzisiejszych nazw tych wiosek można znaleźć w źródłach XVIII wiecznych, a niemal wszystkie w dokumentach drugiej połowy XIX i początku XX wieku. Struktura zaludnienia w Łatgalii przez ostatnie 100 lat radykalnie się zmieniła. Jeśli na mapach lat 20-ych XX w. widzimy Łatgalię równomiernie pokrytą zwartymi wioskami, to na współczesnych mapach jako wyraźne zaznaczają się wyłącznie centra gmin i nieliczne inne miejscowości, a na pozostałym terenie występują jedynie rozsiane pojedyncze domy. W odczuciu ich mieszkańców mieszczą się one jednak w granicach konkretnych wiosek. Pragnąc zachować wiekową tradycję i dziedzictwo pokoleń, gminy Łatgalii w latach 90-ych XX w. skorzystały z możliwości rejestrowania tych rozproszonych przysiółków jako wsi. Na skutek tego w Łatgalii, w porównaniu z innymi regionami Łotwy, jest bardzo dużo oficjalnie zarejestrowanych małych wiosek. Część z nich faktycznie nie spełnia już kryteriów wsi, a ich nazwy w krótkim czasie mogą wyjść z użycia. Należy dodać, że wskutek likwidacji nierentownych kursów likwidowane są przystanki autobusowe, a wraz z nimi znikają z krajobrazu Łatgalii nazwy małych wiosek umieszczone na tabliczkach z rozkładem jazdy. Tendencję tę wzmacnia fakt, że po odzyskaniu niepodległości Łotwy, podobnie jak w latach 20 XX w., masowo nadawano nazwy poszczególnym domom. W tej chwili w Łatgalii każdy pojedynczy dom (gospodarstwo) ma swoją nazwę. Te nazwy widnieją na mapach topograficznych, drogowskazach i powoli wchodzą do powszechnego użycia. Żeby w tym procesie nie zniknęły historyczne nazwy małych wiosek, poszukuje się sposobów na ich zachowanie. Stosowana w niektórych sąsiednich regionach praktyka nadawania nazwy wsi któremuś z domów albo dołączanie jej do nazwy domu okazała się niedostateczna i nieskuteczna. Natomiast bardzo chętnie gminy rejestrują domy jako należące do konkretnych wiosek. Dzięki kartografii na mapach nazwy domów występują obok nazw małych wiosek. Wszystkie używane dziś nazwy wiosek są zebrane w Łotewskiej Bazie danych geograficznych nazw, a większość można odnaleźć także w Państwowym Rejestrze adresów. Można więc powiedzieć, że ta ważna część historii kultury Łatgalii nie przepadła na przestrzeni ostatnich 20 lat. Jednak po ostatniej reformie administracyjno-terytorialnej sytuacja się zmieniła. W niektórych gminach znosi się status wsi małym wioskom. Nazwy małych wiosek szybko mogą zniknąć z urzędowego użycia i dlatego też aktualnym problemem staje się uregulowanie statusu małych wiosek. W Łatgalii są setki takich wiosek, a ich nazwy są przecież nie tylko częścią historii, ale i dnia codziennego, dlatego w miarę możliwości należy je zachować

11 SANDRA LAIZĀNE (RĒZEKNES AUGSTSKOLA) Etnonīmu ekspresija skolēnu iesaukās Latgalē ir daudznacionāla sabiedrība, un arī skolās tieši vai netieši var konstatēt sabiedrības stereotipus etnonīmu lietojumā. Skolēniem ir raksturīga tieksme pēc oriģinalitātes ne tikai uzvedībā, manierēs, bet arī runā. Iesaukas lietošanas pamatnosacījums ir tās kā indeksa funkcionēšana, saistība ar nosaukto personu, kā arī pašizteiksme tās došanas momentā. Etnonīmu ekspresija skolēnu iesaukās ir saistīta ar opozīcijas savējais svešais atspoguļošanu, kā arī tajā izpaužas neiecietība, aizspriedumi, sabiedrības etnokulturoloģiskie stereotipi. Krievu un rietumu valodnieku darbos ir ieviests jauns termins etnofolisms ethnophaulisms 9. Pētījuma mērķis ir apskatīt skolēnu etnonīmiskās iesaukas motivācijas un derivācijas aspektā. Pētījumā ir apkopoti 254 vidējās izglītības iestāžu (profesionālo skolu, vidusskolu) savākto anketu rezultāti. Tajās ir atrodamas vairākas etnonīmu iesaukas (29 vienības), ko skolēni veltījuši saviem klases (vai skolas) biedriem (piem., čigans, russkīs, žyds, poļaks u.c.). Līdz ar to interesanti bija izpētīt, kāda bijusi šo iesauku došanas motivācija, to ekspresija. Anketas aizpildījuši pārsvarā latviešu tautības pārstāvji un uz jautājumiem atbildējuši gan latviski, gan latgaliski. Lai izpētītu etnonīmu ekspresiju skolēnu iesaukās, izmantotas starpdisciplināras teorētiskās atziņas: valoda un etnoss, valoda un sabiedrība, valoda un apziņa. 9 Грищенко А.И., Николина Н.А. Экспрессивные этнонимы как приметы языка вражды // Язык вражды и язык согласия в социокультурном контексте современности: Коллективная монография / Отв. ред. И.Т. Вепрева, Н.А. Купина, О.А. Михайлова. Труды Уральского МИОНа. Вып. 20. Екатеринбург: Изд-во Урал. унта, С SANITA LAZDIŅA (RĒZEKNES AUGSTSKOLA) Latgaliešu valoda kā instruments Latgales reģiona attīstībā Pēdējos gados latgaliešu valodas lietojums ir pārkāpis ģimenes, baznīcas un šaura zinātnieku loka izpētes robežas. Latgaliešu valodā tiek rakstīti gan formāla satura teksti (tematiskas datu vietnes, mājas lapas, datu bāzes, informatīvi raksti u. c.), gan arī neformālā reģistrā veidoti blogi, grafiti, kafejnīcu ēdienkartes u. tml. Blakus šiem žanriem tiek radīti arī izdevumi, kuros izpratne par Latgali, latgaliešu valodu un latgaliešiem populārzinātniskā valodā tiek piedāvāta Latgales reģiona apmeklētājiem vietējiem un ārzemju tūristiem. Līdz ar to var apgalvot, ka šobrīd latgaliešu valoda tiek izmantota arī kā instruments tūristu piesaistei, kā kaut kas specifisks un unikāls, kas raksturīgs tikai Latgales reģionam. Tādā veidā latgaliešu valodas saglabāšanas un attīstīšanas iespējas var skatīt plašāk un citā kontekstā kā reģionālās attīstības komponentu, kas savukārt ir viens no vides ekonomikas jautājumiem (Grin, 2007, Cenoz un Gorter, 2009). Savā prezentācijā aplūkošu ESF projekta Teritoriālās identitātes lingvokulturoloģiskie un sociālekonomiskie aspekti Latgales reģiona attīstībā pētnieku sagatavotos izdevumus tūristiem, skolēniem un studentiem (Latgalieša CV, Multikulturālā Rēzekne un Latgaliešu valoda Eiropas reģionālo un minoritāšu valodu kontekstā). To raksturojums tiks veikts, pievēršot uzmanību šādiem aspektiem: 1. Sagatavoto izdevumu ierosmes avotiem (kvalitatīvie dati: intervijas ar tūrisma informācijas centru darbiniekiem, Latgales pilsētu iedzīvotājiem). 2. Izdevumu tapšanas laikā gūtajām atziņām (par lingvistisko pētījumu un datu nepieciešamību, uzsākot veidot izdevumu; latgaliešu valodas elektroniskā korpusa nepieciešamību, tekstu žanrisko daudzveidību; tulkošanas grūtībām krievu un angļu valodā). 3. Starpdisciplināriem teorētiskiem jautājumiem: vai mazajām/reģionālajām valodām piemīt tirgus vai ārpustirgus (nekomerciāla) vērtība (market, non-market values); kāda vieta un loma reģionālajām valodām tiek atvēlēta reģionālās attīstības plānošanā. 18

12 LIDEJA LEIKUMA (LATVIJAS UNIVERSITĀTE) Stefanejis Uļanovskys trilogejis Łotysze Inflant Polskich (1891, 1892, 1895) personu vuordi latgalīšu antroponimikys koņtekstā Da pat šuo laika nav koč cik piļneigi apraksteitys latgalīšu personu vuordu sistemys. Tys nūsoka itaida pietejuma aktualitati. Struodojūt ar vacūs latgalīšu kalendaru kalendarejim, sibirīšu personu vuordu leksikonu, arhivu materialim, bazneicu gruomotu sarokstim, cytom ziņom, puorlīceiba, ka vajag atseviškys Latgolys latvīšu personu vuordu vuordineicys, tikai aug. Lela daļa latgalīšu personu vuordu kūpeigajūs myusu dīnu latvīšu kalendarūs tai i nav ījimta deļ jūs specifikys. Stefanejis Uļanovskys trilogejis Łotysze Inflant Polskich (1891, 1892, 1895) jubilejis koņtekstā ruodejuos saistūši Viļānu apleicīnē salaseitajūs folklorys materialūs apsavērt pietneicys aizraksteitūs personu vuordus. Puoruok daudz taidu nav (da symta), daļa atsakuortoj. Referatā nūdūmuots apsavērt vysus. S. Uļanovskys materialūs pīmynāti sova laika kulturys i politiskūs darbinīku vuordi (Karoļs Borhs, keizars Mikolajs, Gustavs Manteifeļs), pīmāram dasaukts vīns ūtrys nalatvīts (moskal Kirył), cyts personys vuords pūliskuots (stara Agatka, Karła), cyts raksteits par daudz pūliski (Ąńnieniaj). Ir nazcik mitologiskūs byutņu vuordu (Juma sauce Jumalenis, a Muorys vuords jau sasajaucs ar katuoļu Muoru, koč Jumprowa Marja pīmynāta i atseviški); jim leidzeigi ir puorsoku varūņu vuordi ci pasaukšonys (īsaukys): kieneņš Grudiņs, meita Zibsnis, Juoņs Palnuruška, Zierneits, Vieja Juoneits, Vierslyzga i tml. Pādejī juosauc par teiri latgaliskim, t. i., jimūs nav cytu latvīšu īspaida, kas apstyprynoj latgalīšu rokstu patstuoveibu. S. Uļanovskys trilogejā iz vysa vaira tradicionalūs katuoļu krystomūs vuordu, bīžuok lītuotī Juoņs, Tekļa, Pīters, Jurs, Odums. Ir i Juoņa dīna ar Petrini, kai Latgolā itūs svātku sauc pa šudiņ dīnai. Daļa pietneicys aizraksteitūs vuordu ir tipiski latgalīšu saeisynuojumi, par kurūs vītu latvīšu personu vuordu sistemā da šam nikai nav guoduots (Meikuls, Tanslovs, Siders, Madaļa, Mase). INESE LOČMELE (RĒZEKNES AUGSTSKOLA) Vēja patmalis kultūrvidē un kolektīvajā atmiņā Latgalē 21.gs. sākumā Pašreizējos globalizācijas un masu kultūras apstākļos ir būtiski saglabāt tradicionālās kultūras atmiņu ar tai raksturīgajām specifiskajām, etniski kodētajām iezīmēm. Ikvienas sabiedrības grupas (arī tautas) uzskatus, rīcību nosaka tipiski priekšstati par notiekošo, un katram ir iespējas piepildīt dzīves telpu ar savu personisko un cilvēcisko attieksmi. Tai piemīt konkrētu īpašību, vērtību kopums un etnisko identitāti apliecinošie simboli, kas laika gaitā saglabājušies kolektīvajā zemapziņā un tiek nodoti nākamajām paaudzēm. Maize ir viena no pamatvērtībām, kuras iegūšana izsenis saistās ar sarežģītu darbu. Viens no tā posmiem graudu pārstrāde dzirnavās. Latgalē (atkarībā no ģeogrāfiskā areāla) graudu malšanas iekārtas tiek apzīmētas un runātajā valodā sauktas atšķirīgi: dziernovys, patmalis, patmolas, patmaļas, meļnīcas, viejineicas, vējoneicas, vējenys. Šajā pētījumā tiks raksturota vēja patmaļu pastāvēšana kultūrvidē 21. gs. sākumā, akcentējot kolektīvajā atmiņā saglabātos priekšstatus par to savdabību, funkcijām Latgales reģionā. Pētījuma avoti: ESF projekta Teritoriālās identitātes lingvokulturoloģiskie un sociālekonomiskie aspekti Latgales reģiona attīstībā (1DP/ /09/APIA/VIAA/071) iegūtie lauka pētījuma materiāli intervijas (mutvārdu vēstures fiksēšana g.), patmaļu fotofiksācija kultūrainavā (2011. g.); folkloras teksti (P. Šmita pierakstītās latgaliešu pasakas; tautasdziesmas, mīklas) u. c. publicētie rakstītie avoti. Zinātnisku publikāciju, vispusīgu pētījumu par dzirnavu darbību Latgalē ir salīdzinoši maz. Daži nozīmīgākie: K. Ielejas apskats Vēja patmaļas Latgolā un citur (1969), A. Teivena Latvijas dzirnavas (1985), A. Teivana Senās dzirnavas (1987), V. Trojanovska Dzirnavas (2004). Vēja patmalis to ekonomiskā neizdevīguma dēļ kļuvušas par pagātnes norišu apliecinātāju, kultūrvēsturisku objektu, saglabājot nostaļģiju kolektīvajā atmiņā un kļūstot par etniskās pašidentifikācijas simbolu. Patmalis nostiprinājušās kultūrvidē ne tikai kā arhitektonisks veidojums, bet tām raksturīga arī daudzpusīga semantika, kas atklājas objektu nosaukumos, vietvārdos, uzvārdos, dziesmās, dejā u. tml

13 VALENTINS LUKAŠEVIČS (DAUGAVPILS UNIVERSITĀTE) Ūtrei puse Franča Trasuna dzeivē i dorbūs Francis Trasuns ( ) ir zeimeiga figura latgalīšu religiskajā, politiskajā, kulturys dzeivē. Pādejūs divdesmit godūs nūteik ituos personys glorifikaceja juo vuordā nūsaukta īla Rēzeknē, dastyprynuotys pīminis pluoksnis pi katedraļu Reigā i Rēzeknē, pretī Rēzeknis Muzykys vydsškolai pastateits simbolisks juo pīmineklis. Tys ir turpynuojums tam lobuo i apbižuotuo Trasuna mitam, kuru 20. g. s godūs aizsuoce Jezups Trasuns, Aļberts Sprūdžs, bet vieļuok nūstyprynuoja Juoņs Klīdziejs i Pīters Zeile. Daudzi niule nimoz i nazyna, ka atbolsts Fraņčam Trasunam gon nu vītejuos inteligencis, gon nu sprostuos tautys pusis navā bejs tik nadaleits, ka irā bejs daudz i taidu, kuri jau pyrms symts godim nūruodeja iz Franča Trasuna autoritarismu, naīcīteibu pret kritiku, lepneigumu, kuoreibu piec pasauleigom, daudzūs gadīņūs prīsteram naatļautom lītom. Personaleju ziņā te var nūsaukt vysim zynomūs Franča Trasuna oponentus nu katuoliskuos Bazneicys vyda Ontuneju Springoviču, Jezupu Rancānu, Bernhardu Kublinski, taipat dzejneicu Naaizmierstuli, dzejneicu Agnesi Garijuoni, rakstnīku Ontonu Rupaini i c. Var jau saceit, i tys byus pareizi, ka tys ir mits par lapnū i upartū Franci. Tai kai glorifikaceja kūpā ar pyrmū mitu niule dominej publicistikā i sabīdriskajā dzeivē, sovā referatā raudzeišu (nūsaucūt agruokū kritiku, dalīkūt kluotyn pats sovu redzīni) paruodeit, ka Franča Trasuna dzeive i dorbi nav tik vīnnūzeimeigi pozitivi viertejami, kai tys niule nūteik. Pamatatzinis ir rodušuos, struodojūt ESF projektā Teritoriālās identitātes lingvokulturoloģiskie un sociālekonomiskie aspekti Latgales reģiona attīstībā (Nr.2009/0227/ 1DP/ /09/APIA/VIAA/071) i daleji tiks īstruoduotys Latgolys lingvoteritorialuos vuordineicys materialā. IVARS MAGAZEINIS (DAUGAVPILS) Feimaņu izlūksne 85 godi piec O. Kokaļa vuokuma Autors iz ekspedicejā aizraksteitūs volūdys materialu i atīmūšajā goda vosorā īplanuotūs papyldynuojumu pamata analizēs niulenejuo Rēzeknis nūvoda Feimaņu pogosta (klasiskajā Latvejis izlūkšņu klasifikacejā Sylajuoņu izlūksnis Feimaņu katuoļu draudzis areals) nazcik paaudžu dzeivuotuoju runuotū volūdu kai sovā storpā, resp., pi nazcik niulenejūs paaudžu, tai ari paruodeis myusu dīnu rakstureiguokuos īzeimis i teņdeņcis saleidzynuojumā ar Sylajuoņu pogosta Feimaņu draudzis dzeivuotuoja Aglyunys gimnazejis škoļnīka O. Kokaļa godā salaseitajā materialā atlaseitajim volūdys pīmārim. Nasaverūt iz zynomu nasakryteibu ar latgalīšu literaruos rokstu volūdys niulenejom kodificātajom normom, vystik, kai tyka izanalizāts i daruodeits referatā 2. Latgalistikys konfereņcē godā, Feimaņu izlūksne sovā sovumā īīt latgalīšu literaruos rokstu volūdys rakstureigūs pazeimu arealā. Deļtam autoram ruodīs svareigi apsavērt Latgolys vidīnis Sylajuoņu-Feimaņu pūdnīku runuotuos izlūksnis situaceju niulenejā periodā, nūskaidruot, kas eisti jamā ir mainejīs, cik cīš i kaidys izmainis nūtykušys atškireigu paaudžu dzeivuotuoju runā. Ir byutiski baļsteitīs na tik iz vacūs izlūkšņu materialu salasejumu, a i apsavērt nūteiktu Latgolys izlūkšņu situaceju niulenejā laika šaļtī

14 VLADISLAVS MALAHOVSKIS (RĒZEKNES AUGSTSKOLA) Audriņu traģēdijas dokumentēšana: īpatnības un atbalsis Darbojoties ESF projektā Teritoriālās identitātes lingvokulturoloģiskie un sociālekonomiskie aspekti Latgales reģiona attīstībā un apzinot materiālu kopu lingvoteritoriālās vārdnīcas šķirkļa Audriņi izveidei, tika apgūti arī Latvijas Nacionālā arhīva fonda dokumenti. Līdz Otrajam pasaules karam Audriņi bija viena no sādžām Makašēnu pagastā (Rēzeknes apriņķis), ko apdzīvoja vecticībnieki. Audriņu traģēdija nacistiskās Vācijas okupācijas varas īstenotā Audriņu iedzīvotāju iznīcināšanas akcija par sarkanarmiešu slēpšanu ( ). Pētījumā noskaidrotas Audriņu traģēdijas dokumentēšanas īpatnības un dokumentu pamatsaturs; atklāti līdz šim neatspoguļotie vai mazāk zināmie traģēdijas aspekti. Jāņem vērā tādi fakti, ka, pirmkārt, Audriņu traģēdijas liecību dokumentēšanai bija ne tikai krimināls un slepens, bet arī politisks raksturs oficiālā līmenī un plašā apjomā tā tika uzsākta tikai 22 gadus pēc traģēdijas norises g. augustā līdz ar krimināllietas ierosināšanu pret soda akcijas veicējiem. Otrkārt, dokumentēšanu veica Valsts Drošības komitejas darbinieki 10. Krimināllietas nr. 31 materiāli (1986. f., 1. apr., l.) ietverti 37 apjomīgos sējumos. Pamatā tie ir divu veidu dokumenti: 1) traģēdijas liecinieku nopratināšanas protokoli un paskaidrojumi (apcietinātie, šķūtnieki un vācu policijas darbinieki). Lietā ir 198 šādi paskaidrojumi. Īpašu vietu liecību vidū ieņem Rēzeknes cietuma mašīnrakstītājas A. D. šifrētā veidā rakstītā piezīmju burtnīca; 2) Rēzeknes apriņķa policijas iestāžu ziņojumi un sarakste ar augstākstāvošām instancēm. Ne mazāk svarīga ir arī M. M. apsūdzības lieta (1986. f., 1. apr., l.) Skrupulozā Audriņu traģēdijas dokumentēšana noslēdzās : 1) ar atklātu tiesas prāvu Rīgā VEF Kultūras pilī g. oktobrī; 2) pēc tiesas prāvas, Audriņu traģēdijas tēma kļūst īpaši aktuāla padomju propagandas līdzekļos, t. sk. arī mākslā; 3) M. M. apsūdzības lietas materiāli apgāž padomju historiogrāfijā izplatīto mītu par organizētu partizānu vienību Audriņos, kura gatavojās cīnīties pret nacistu okupāciju. Traģēdijas izcelsmes pamatā bija sadzīvisks strīds. 10 Arī šobrīd šiem materiāliem ir slepens raksturs. Tāpēc pētījumā tiek saglabāti šifrētie uzvārdi un netiek atklāti iesaistīto personu vārdi. 23 Par Audriņu traģēdiju mūsdienās atgādina šādas kultūrvēsturiskas liecības: 1) g. veidotais piemineklis Audriņu ciema centrā. 2) Ančupānu kalnos nacistiskā terora upuru masu kapos izveidotais memoriāls ar skulptūru Māte ābele (1973); 3) izsauciens Audriņi! nelaime vai kaut kas nolemts neveiksmei. JÓZEF MARCINKIEWICZ (UAM POZNAŃ) Faksymile Knuta O. Falka XVI-XVIII-wiecznych dokumentów skarbowych w badaniach językowych Suwalszczyzny Przedwojenna kwerenda Knuta Olofa Falka w warszawskich instytucjach archiwalnych, m.in. w Archiwum Skarbowym oraz Bibliotece Ordynacji Krasińskich, położyła trwałe fundamenty źródłowe pod późniejsze badania onomastyczne i historyczne regionu zwanego Suwalszczyzną. Wykonane wówczas przez szwedzkiego językoznawcę mikrofilmy objęły znaczną ilość dokumentów natury skarbowej oraz dawnych rejestrów dóbr tematycznie i terytorialnie związanych z obszarem Suwalszczyzny, które zostały w dużej części opublikowane w formie fotokopii w wydaniu książkowym z 1941 roku (patrz: Falk 1941a) oraz transliterowanych tekstów (Falk 1939; 1976, Jaugelis 1966). Kopie pochodzących głównie z dawnego archiwum klasztoru Kamedułów Wigierskich dokumentów rodem z 16., 17. i 18. w. zachowały nieocenione dane historyczne, ekonomiczne i zwłaszcza ważne dla nas językowe, jak i szerszy potencjał informacji dla wielu innych dziedzin, jak np. limnologia (patrz: Lityński 1935). Rzecz nabiera dodatkowej wagi w świetle faktu, że fotokopie Falka uchroniły od całkowitego zaprzepaszczenia dokumenty z minionych wieków, należące onegdaj do zbiorów wyżej wspomnianych instytucji, które doszczętnie spłonęły w czasie II wojny światowej. Szczególną wartość zachowanych źródeł oraz fakt nieocenionego wkładu samego rejestratora w podwaliny nauki podkreślają powojenni badacze historii osadniczej i przeszłości językowej regionu (patrz m. in.: Wiśniewski 1963, 19, 23; Jaugelis 1966: 62n; Marcinkiewicz 2003: 17). Źródła te później wykorzystują w publikowanych pracach liczni badacze (m.in. liczne prace Wiśniewskiego, Falka, a także Nalepy (1966), Vanagasa (1981); spis bibliografii, patrz: Marcinkiewicz 2003: 169n, 177, 182n). Należy wszakże zaznaczyć, że z punktu widzenia językoznawczego opublikowane źródła dotąd zostały wykorzystane jedynie w ograniczonym 24