DAUGAVPILS UNIVERSITĀTE. Kristīne Kuņicka PROMOCIJAS DARBS LATGALES POĻU VALODA KĀ POĻU VALODAS PERIFERIĀLAIS DIALEKTS: PAAUDŽU ATŠĶIRĪBU ASPEKTS

Transkrypt

1 DAUGAVPILS UNIVERSITĀTE Kristīne Kuņicka PROMOCIJAS DARBS LATGALES POĻU VALODA KĀ POĻU VALODAS PERIFERIĀLAIS DIALEKTS: PAAUDŽU ATŠĶIRĪBU ASPEKTS ZINĀTNISKĀ VADĪTĀJA Dr. philol., asoc.prof. J.Koroļova DAUGAVPILS 2016

2 2

3 SATURS IEVADS VALODU KOPIENAS KĀ IZPĒTES OBJEKTS 1.1. Bilingvālu un multilingvālu kopienu sociolingvistiska izpēte Dialekts kā valodas pamats Poļu valodas periferiālie dialekti POĻU SOCIOLINGVISTISKĀ SITUĀCIJA LATVIJĀ UN LATGALĒ 2.1. Ieskats poļu kopienas vēsturē un mūsdienās Pētījuma gaita un respondenti Poļu valodas situācija mūsdienās Latgales poļu lietoto valodu funkciju sociolingvistisks raksturojums POĻU VALODAS ĪPATNĪBAS DAŽĀDU PAAUDŽU ATŠĶIRĪBU ASPEKTĀ 3.1. Fonētika 54 Uzsvars 54; Dziedošā izruna 59; Patskaņi 61; Nazālie patskaņi 77; Līdzskaņi 81; Puspatskaņi 97; Cieta līdzskaņu izruna pirms patskaņa i Morfoloģija. 103 Lietvārds 103; Vietniekvārds 113; Īpašības vārds 119; Apstākļa vārds 125; Skaitļa vārds 126; Darbības vārds Leksika Sintakse SECINĀJUMI 176 PROMOCIJAS DARBA AIZSTĀVĒŠANAI IZVIRZĪTĀS TĒZES..180 AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS.181 SAĪSINĀJUMI

4 IEVADS Mūsdienu globalizētajā pasaulē multikulturāla vide un bilingvisms vai multilingvisms ir nepieciešamība. Valsts valodu, minoritāšu valodu, dialektu un izlokšņu pētījumi, izmantojot dažādu valodniecības nozaru metodes, ļauj valodniekiem apzināt sinhronisko lingvistisko ainu. Pētot valodu kontaktus, 20. gadsimtā ir radušās jaunas valodniecības nozares, piemēram, sociolingvistika un kontaktlingvistika, kas papildina tādas klasiskas valodas pētniecības nozares kā salīdzināmā un sastatāmā valodniecība. Detalizēta katras valsts lingvistiskās situācijas izpēte, tostarp arī minoritāšu valodu aprakstīšana, ir nepieciešama efektīvai valsts politikas un sabiedrības integrācijai. Pēc gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā dzīvo vairāk nekā 100 tautību pārstāvji, kuri līdztekus valsts valodai saziņā izmanto arī minoritāšu valodas. Viena no skaitliski lielākajām mazākumtautībām, kas jau vairākus gadsimtus dzīvo Latvijā, ir poļi (2,16 %), kas laika gaitā ir integrējušies visā valsts teritorijā (CSP 2013). Lielākā daļa poļu dzīvo Latgalē, kura vēsturiski ir bijusi ar Poliju saistīta visilgāk. Latgales poļi runā periferiālo poļu valodu, kas ir bijusi atrauta no poļu literārās valodas un gājusi savu attīstības ceļu Polijas-Lietuvas Žečpospolitai agrāk piederošajās teritorijās (Grek-Pabisowa, Ostrówka 2012: 112). Vairums Latgales poļu ir divvalodīgi vai trīsvalodīgi pārvalda ne tikai poļu valodu, bet arī latviešu un krievu valodu. Jāatzīmē, ka tieši atrautība no poļu literārās valodas, ierobežots poļu valodas lietojums dažādās sadzīves sfērās un it īpaši laba kontaktvalodu prasme ir nozīmīgi ietekmējusi Latgales poļu valodu. Līdz šim Latvijas poļu valodai ir pievērsušies tikai daži zinātnieki. Rakstu valodu ir pētījuši Tadeušs Brajerskis (Brajerski 1961), Vlodzimežs Gruščiņskis (Gruszczyński 2000) un Iveta Rucka (Rucka 1999; 2004; 2007; 2008; 2013), Latvijas poļu kopienu sociolingvistisko situāciju ir analizējis Vjačeslavs Vereničs (Werenicz 1981), bet dažādus runas apsektus savos pētījumos ir apkopojušas Juzefa Paršuta (Паршута 1963, 1969, 1973b, 1973a, 1984), Haļina Karasa (Karaś 1995; 1997a; 1997b) un Malgožata Ostruvka (Ostrówka, Ostrowski, Zielińska 1996; Ostrówka 1999a, 1999b, 2005a, 2005b, 2006; Острувка 2006a, 2006b, 2008). Šajos pētījumos skatīta Latvijas poļu vecākās paaudzes runa un dažu rakstu avotu valoda. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas poļu kopiena Latgalē ir izveidojusi veiksmīgi funkcionējošu izglītības un kultūras infrastruktūru, kas balsta poļu valodas noturību. Tomēr cieša saskare ar kontaktvalodām un mūsdienu poļu literāro valodu pēdējo 25 gadu laikā ir radījusi Latgales poļu valodā arī pārmaiņas, kas līdz šim netika fiksētas. Lai apzinātu poļu valodas aktuālo situāciju Latgalē un šeit dzīvojošo poļu runas īpatnības, 4

5 kā arī izvērtētu areālās un paaudžu valodas atšķirības, ir nepieciešama dažādu paaudžu Latgales poļu runas izpēte. Pētījuma objekts: Dažādu paaudžu Latgales poļu valoda. Pētījuma priekšmets: Latgales poļu valodas fonētiskās, morfoloģiskās, leksiskās un sintaktiskās īpatnības. Promocijas darba empīriskais materiāls iegūts, ierakstot diktofonā 81 Daugavpilī, Rēzeknē un Krāslavā dzīvojoša poļa runu daļēji strukturētu interviju laikā. Promocijas darba mērķis: noskaidrot poļu valodas situāciju Latgalē, balstoties uz triju paaudžu Latgales poļu valodas analīzi salīdzinoši sastatāmajā aspektā ar poļu literāro valodu un poļu valodas ziemeļu periferiālo dialektu. Uzdevumi mērķa sasniegšanai: 1. Analizēt zinātniski pētnieciskās atziņas par valodu kopienām un valodu kontaktu radītajām pārmaiņām, kā arī poļu valodas periferiālo dialektu funkcionēšanu. 2. Aprakstīt poļu mazākumtautības aktuālo sociolingvistisko situāciju Latgalē. 3. Analizēt ierakstītās Latgales poļu runas fonētiskās, morfoloģiskās, leksiskās un sintaktiskās īpatnības, sastatot iegūtos datus ar poļu literāro valodu un poļu valodas ziemeļu periferiālo dialektu. 4. Raksturot dažādu paaudžu un dažādās Latgales pilsētās dzīvojošo poļu runas specifiku, kā arī noteikt atšķirību iemeslus. 5. Uz iegūto secinājumu pamata formulēt šī jautājuma tālākas izpētes perspektīvas. Pētījuma hipotēze: Latgales poļu valoda pieder pie poļu valodas periferiālā dialekta, bet tajā sastopamas daudzas īpatnības, kas ir atkarīgas no valodas lietotāju vecuma un dzīvesvietas. Latgales poļu valodā pēdējo 25 gadu laikā ir notikušas pārmaiņas ne tikai kontaktvalodu, bet arī mūsdienu poļu literārās valodas ietekmē. Pētījuma metodes. Datu iegūšanai izmantota intervijas metode. Intervijas ar respondentiem balstītas uz stāstījumiem par viņu biogrāfiju. Iegūtā informācija ļāva papildināt vēsturisko un zinātnisko avotu atziņas par poļu kopienas funkcionēšanas sociolingvistiskajiem un ekstralingvistiskajiem apstākļiem. Papildus izmantota arī tiešā vērojuma metode sabiedriskos un privātos Latgales poļu kopienas pasākumos. Visproduktīvākā dažādu iedzīvotāju grupu valodas izpēte sociolingvistikā tiek veikta, izmantojot salīdzinamo metodi, kas ietver arī skrupulozu lingvistisko analīzi (Hymes 1972: 36 37). Daudzi periferiālajai poļu valodai veltīti pētījumi tikuši veiksmīgi 5

6 realizēti salīdzināmi sastatāmā aspektā, kura izmantošanu poļu valodas periferiālo dialektu pētīšanai ir ierosinājis Staņislavs Dubišs (Dubisz 1997: 325) 1. Arī šajā darbā Latgales teritorijā lietotās poļu valodas sinhroniskā stāvokļa analīzei izmantota salīdzināmi sastatāmā metode. Salīdzinot iegūtās pazīmes ar kontaktvalodām, aprakstīta lingvistiskā interference. Strukturālā pieeja materiāla izklāstīšanā nodrošina pētījuma pārskatāmību un salīdzināmību. Nozīmīga ir arī izvēlētā dialektoloģijas diferenciālā metode, t.i., dialekta īpatnību atspoguļojums izlases veidā, neiekļaujot tajā ar literāro valodu kopīgos elementus (Калнынь 2004: 5). Pētījuma teorētiskās un empīriskās bāzes izklāstā izmantota aprakstošā metode, bet dialekta īpatnību kvantitatīvai noteikšanai statistiskās analīzes metode. Promocijas darba aktualitāte. Valodniecībā svarīga loma ir pētījumiem, kas saistīti ar valodu kontaktiem, īpaši divvalodību un daudzvalodību. Valodu, dialektu un to kontaktu izpēte sniedz jaunus datus par tajos notikušajiem procesiem un nākotnes perspektīvām, t.i., rāda valodas dinamiku. Šajā pētījumā Latgalē dzīvojošo dažādu paaudžu poļu runa ir analizēta, izmantojot sociolingvistisko un diferenciālo pieeju. Intervijās iegūtie runas paraugi tiek sastatīti ar poļu literāro valodu, tās periferiālajiem dialektiem, kā arī salīdzināti ar krievu, latviešu un baltkrievu valodu, aprakstot arī valodu funkcionēšanas sociolingvistiskos aspektus respondentu ikdienā. Pētījums ir aktuāls, jo tajā atspoguļots pašreizējais dažādu paaudžu poļu valodas stāvoklis Latgalē. Promocijas darba novitāte. Pirmo reizi latviešu un poļu valodniecībā tiek analizēta Latgales poļu triju paaudžu runa. Zinātniskajā apritē tiek iesaistīts promocijas darba autores Latgales teritorijā savākts, apstrādāts, sistematizēts un zinātniski aprakstīts materiāls. Formulēti sociolingvistiska rakstura secinājumi par Latgales poļu kopienas lingvistisko situāciju. Darbā tiek izdalīts jauns periferiālās poļu valodas paveids resp. jaunā periferiālā poļu valodu, kuras pamatā ir skolā apgūta mūsdienu poļu literārā valoda. Promocijas darba teorētiskā un praktiskā nozīme. Līdz šim ir pētīta tikai Latvijas poļu vecākās paaudzes runa, preses, dažu rakstu avotu vai konkrētas personas valoda. Šajā pētījumā pirmo reizi tiek pētīta Latgalē dzīvojošo poļu triju paaudžu runa, aprakstot dažādām paaudzēm raksturīgās dialekta pazīmes un padarot iespējamu dialekta diahronisku izvērtēšanu, salīdzinot to ar iepriekšējiem pētījumiem. Darbā analizēta arī tuvāko kontaktvalodu latviešu un krievu valodas ietekme uz vietējo poļu valodu. Šādai izpētei ir liela nozīme vietējās poļu valodas dokumentēšanā, jo tās aktīvo lietotāju skaits pastāvīgi samazinās. Pētījuma rezultātus iespējams izmantot, izstrādājot stratēģiju Latgales 1 Piemēram, sastatāmo metodi ir izmantojušas M. Ostruvka, pētot Latgales poļu vecākās paaudzes valodu un A. Zeļiņska, pētot Kauņas apvidus poļu valodas situāciju. 6

7 poļu valodas uzturēšanai un saglabāšanai, citu sastatāmās valodniecības vai sociolingvistisku pētījumu veikšanai, kā arī poļu valodas mācīšanas uzlabošanai un mācību materiālu izstrādei Latvijas skolās un augstskolās. Pētījuma rezultātus var izmantot arī tādu studiju kursu kā dialektoloģija, leksikoloģija, sociolingvistika, kontaktlingvistika vai komunikācijas teorijas docēšanā. Promocijas darba struktūra: Promocijas darbā ir ievads, trīs nodaļas, secinājumi, tēzes, avotu un literatūras saraksts (195 vienības) tabulas un 7 pielikumi. Ievadā pamatota izvēlētās tēmas aktualitāte, izvirzīts darba mērķis un uzdevumi, raksturotas pētījuma metodes, aprakstīta darba zinātniskā novitāte un praktiskā nozīme, sniegts ieskats Latgales poļu valodas izpētē. Promocijas darba 1. nodaļā Valodu kopienas kā izpētes objekts analizēti zinātniski pētnieciskie darbi par bilingvālu un mulilingvālu valodas kopienu izpēti sociolingvistiskā, kontaktlingvistiskā, salīdzināmajā un sastatāmajā valodniecībā, kā arī dialektoloģijā. Apakšnodaļā Bilingvālu un multilingvālu kopienu lingvistiskā izpēte aplūkotas izmantotās teorētiskās literatūras atziņas un darbā lietotie termini. Termina dialekts nozīmju un dialektoloģijas uzdevumu iztirzāšanai veltīta otrā apakšnodaļa Dialekts kā valodas pamats. Trešajā apakšnodaļā Poļu valodas periferiālie dialekti skatīta poļu valodas ziemeļu periferiālā dialekta rašanās, attīstība un mūsdienu stāvoklis, ko ir pētījuši galvenokārt poļu valodnieki. Otrajā nodaļā Poļu sociolingvistiskā situācija Latvijā un Latgalē sniegts vēsturisks un sociolingvistisks ieskats poļu mazākumtautības valodas situācijā. Apakšnodaļā Ieskats poļu kopienas vēsturē un mūsdienās apskatīti poļu mazākumtautības rašanās vēsturiskie priekšnosacījumi Latvijā, aplūkota poļu kopienas eksistence no 16. gadsimta otrās puses līdz mūsdienām. Izvērtēta demogrāfiskā situācija mūsdienu Latvijā un Latgalē, izglītības iespējas, plašsaziņas līdzekļu pieejamība, kultūras un sabiedriskās aktivitātes. Kā nozīmīgs fakts poļu valodas noturībai aplūkota arī reliģijas ietekme. Otrajā apakšnodaļā Pētījuma gaitas un respondentu raksturojums aprakstīta pētījuma plānošana, norise un iegūtais materiāls. Apakšnodaļā Poļu valodas situācija mūsdienās apkopoti pētījuma laikā savāktie dati par poļu valodas funkcijām dažādās sociolingvistiskajās jomās Latgalē. Sniegta ne tikai statistiska informācija, bet arī vairāki aktuāli respondentu viedokļi par vietējo poļu valodu. Ceturtajā apakšnodaļā Latgales poļu lietoto valodu funkciju sociolingvistisks raksturojums veikts Latgales poļu lietoto valodu funkcionāls salīdzinājums. 7

8 3. Nodaļas Poļu valodas īpatnības dažādu paaudžu atšķirību aspektā četrās apakšnodaļās detalizēti analizēta Latgales poļu triju paaudžu valoda fonētikas, morfoloģijas, leksikas un sintakses līmenī. Izmantota tradicionālā analīzes shēma, kāda tiek piedāvāta arī citu periferiālās poļu valodas pētnieku darbos (Turska 1982; Kurzowa 1993; Karaś 1995; Dwilewicz 1997; Ostrówka 2001a; Ананьева 2008a; Rucka 2013). Apakšnodaļā Fonētika skatīta pētāmā poļu valodas paveida prosodija un skaņu kopums. Apakšnodaļā Morfoloģija iztirzātas respondentu runā konstatētās dažādu vārdšķiru vārdu strukturālās īpatnības. Apakšnodaļā Leksika analizēta tekstos fiksētā Latgales poļu valodas īpatnējā leksika. Apakšnodaļā Sintakse veikta vārdsavienojumu un teikuma īpatnību analīze. Promocijas darba nobeigumā doti secinājumi par Latgales poļu valodas sinhrono stāvokli un izstrādāti priekšlikumi turpmākiem pētījumiem. konferencēs: Promocijas darba aprobācija. Par promocijas darba tēmu nolasīti 18 referāti starptautiskās zinātniskās 1. Starptautiskā zinātniskā konference Konstrukcje i destrukcje tożsamości Granice stare i nowe, Varšava (Polija), 2014.g maijā. Referāts: Współczesne tradycje świąteczne łatgalskich Polaków w świetle językowych i kulturowych kontaktów. 2. Starptautiskā zinātniskā konference DU HF XXIII Zinātniskie lasījumi, Daugavpils, 2013.g janvārī. Referāts: Имя прилагательное в речи латгальских поляков. 3. I Starptautiskais komparatīvistikas kongress Cilvēks valodā, literatūrā, kultūrā, Daugavpils, 2013.g novembrī. Referāts: Internal differentiation of the Polish language spoken in Latgale: from an idiolect to the dialect. 4. Starptautiskā zinātniskā konference Dialects: The Heritage of European Culture, Viļņa (Lietuva), 2013.g septembrī. Referāts: Особенности польского региолекта в Латгалии: лексический аспект. 5. Starptautiskā zinātniskā konference Semantics and Structure of Linguistic Units, Klaipēda (Lietuva), 2013.g. 14. jūnijā. Referāts: Verbs in Peripheral Polish spoken in Latgale: structural and semantic peculiarities. 6. Starptautiskais simpozijs CROSSLING: Language Contacts at the Crossroads of Disciplines, Joensu (Somija), 2013.g. 28. februārī 1. martā. Referāts: The Phonological System of Peripheral Polish Spoken in Latgale. 7. DU HFXXIII Zinātniskie lasījumi, Daugavpils, 2013.g janvārī. Referāts: Язык краславских поляков сегодня. 8. Starptautiskā zinātniskā konference Reģionālā pievilcība un ilgtspēja globālas lokalizācijas laikmetā, Rēzekne, 2012.g novembrī. Referāts: Rēzeknes poļu valoda šodien. Fonētika. 9. Starptautiskā zinātniskā konference Wspólnota językowa dawnego Wielkiego Księstwa Litewskiego wczoraj, dziś, jautro, Varšava (Polija), 2012.g oktobrī. Referāts: Nazwy naczyń stołowych i sztućców w mowie łatgalskich Polaków. 10. VII Starptautiskā zinātniskā konference The World in Language, Šauļi (Lietuva), 2012.g oktobrī. Referāts: Kuk kum or kva kva how do animals talk in the Peripheral Polish spoken in Latgale. 11. Daugavpils Universitātes 54. Starptautiskā zinātniskā konference, Daugavpils, 2012.g aprīlī. Referāts: Mēbeļu nosaukumi Daugavpils poļu valodā: paaudžu aspekts. 12. DU HF XXII Zinātniskie lasījumi, Daugavpils, 2012.g janvārī. Referāts: Mēbeļu nosaukumi Latgales poļu valodā. 13. Język polski jego odmiany i powiązania z językami pokrewnymi, Lodza (Polija), 2011.g novembrī. Referāts: Jaka jesteś gwaro dyneburska? 14. II International Interdisciplinary Conference One World Many Cultures, Bidgošča (Polija), g oktobrī. Referāts: Poles in Daugavpils: retrospectives and perspectives. 8

9 studentu zinātniskā konference Mēs laikā, telpā, attīstībā!, Rēzekne, Latvija, g. 12. maijā. Referāts: Kāda Latgales poļa idiolekts. 16. Starptautiskā zinātniskā konference DU HF XXI Zinātniskie lasījumi, Daugavpils, Latvija, 2011.g janvāris. Referāts: Poļu valodas ziemeļu periferiālajam dialektam raksturīgās iezīmes Daugavpils Poļu ģimnāzijas skolēnu radošajos darbos. 17. V Starptautiskā zinātniskā konference "Polijas un Baltijas kultūras sakari", Daugavpils, Latvija, 2010.g oktobrī. Referāts: Język polski w Łatgalii: stan badań. 18. VI International Conference The World in the Language, Šauļi (Lietuva), 2010.g oktobrī. Referāts: Language in the Periphery: Polish in Latgalia. Pētījuma rezultāti apkopoti 14 zinātniskos rakstos un 4 konferenču tēzēs. Zinātniskie raksti: 1. Особенности польского региолекта в Латгалии: лексический аспект. No: Tarmės Europos tautų kultūros paveldas. Vilnius: Mykolo Romerio universitetas, 2015: Особенности имени прилагательного в речи латгальских поляков. No: Valoda Valoda dažādu kultūru kontekstā. Daugavpils: Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds Saule, 2014: [EBSCO] 3. Verbs in Peripheral Polish Spoken in Latgale. No: Res Humanitariae, XVI. Klaipeda: Klaipedos universitetas, 2014: [Index Copernicus] 4. Internal differentiation of the Polish language spoken in Latgale: from an idiolect to the dialect. No: Komparatīvistikas almanahs Nr. 4 (33). Cilvēks valodā: etnolingvistika, lingvistiskā pasaules aina. Daugavpils: Daugavpils Universitātes kadēmiskais apgāds Saule, 2014: [EBSCO]. 5. Nazwy naczyń stołowych i sztućców w mowie łatgalskich Polaków. No: Acta Baltico-Slavica Nr. 37. Warszawa: SOW, 2013: [ERIH PLUS, SCOPUS] 6. Язык краславских поляков сегодня. No: Valoda Valoda dažādu kultūru kontekstā. XXIII Zinātnisko rakstu krājums. Daugavpils: Daugavpils Universitātes kadēmiskais apgāds Saule, 2013: Rēzeknes poļu valoda šodien. Fonētika. No: Via Latgalica: humanitāro zinātņu žurnāls, 5. Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 2013: [EBSCO] 8. Mēbeļu nosaukumi Daugavpils poļu valodā: paaudžu aspekts. No: Daugavpils Universitātes 54. Starptautiskās zinātniskās konferences materiāli. DU Akadēmiskais apgāds Saule, 2013: Jaka jesteś gwaro dyneburska? No: Rozprawy Komisji Językowej ŁTN. LVIII sējums. Łódź: Łódzkie Towarzystwo Naukowe, 2012: [ERIH PLUS] 10. Mēbeļu nosaukumi Latgales poļu valodā. No: Valoda Valoda dažādu kultūru kontekstā. XXII Zinātnisko rakstu krājums. Daugavpils: DU Akadēmiskais apgāds Saule, 2012: Poles in Daugavpils: retrospectives and perspectives. No: Dialog kultur, cywilizacji i religii. Bydgoszcz: Wydawnictwo KPSW w Bydgoszczy, 2012: Kāda Latgales poļa idiolekts. No: Mēs laikā, telpā, attīstībā! 15. studentu zinātniskās konferences materiāli. Rēzekne: RA izdevniecība, 2012: Poļu valodas ziemeļu periferiālajam dialektam raksturīgās iezīmes Daugavpils Poļu ģimnāzijas skolēnu radošajos darbos. No: Valoda Valoda dažādu kultūru kontekstā. XXI Zinātnisko rakstu krājums. Daugavpils: DU Akadēmiskais apgāds Saule, 2011: Language in the Periphery:Polish in Latgalia. No: FILOLOGIJA Nr. 16. Šiauliai: Šaulių universiteto leidykla, 2011: [Index Copernicus, MLA International Bibliography] Referātu tēzes: 1. Особенности польского региолекта в Латгалии: лексический аспект. Tarptautinė mokslinė konferencija: TARMĖS EUROPOS TAUTŲ KULTŪROS PAVELDAS. Išplėstinės tezės. Vilnius: Mykolo Romerio universytetas, 2013: The Phonological System of Peripheral Polish Spoken in Latgale. No: The programme and abstracts of the CROSSLING SYMPOSIUM: Language Contacts at the Crossroads of Disciplines. Joensuu: University of Eastern Finland 2013: Daugavpils poļu valoda: paaudžu aspekts. Daugavpils Universitātes 54. Starptautiskās zinātniskās konferences tēzes. Daugavpils: DU Akadēmiskais apgāds Saule, 2012: Language in the Periphery: Polish in Latgalia. The Programme and the Abstracts of the VI International Conference The World in the Language. Šiauliai 2010, 32. 9

10 1. VALODU KOPIENAS KĀ IZPĒTES OBJEKTS 1.1. Bilingvālu un multilingvālu kopienu sociolingvistiska izpēte Valodu kopienu izpēte divdesmitajā gadsimtā ir sniegusi daudzas valodniecībai nozīmīgas teorētiskās atziņas, piemēram, Ferdinanda de Sosīra valodas un runas dihotomijas izpratne ir veicinājusi tālāku valodu mutvārdu formu izpēti sociālā kontekstā. Valodnieki plašāk pievērsās ekstralingvistiskajiem un intralingvistiskajiem faktoriem, kā arī valodu kontaktiem, kas ietekmē valodas funkcionēšanu un attīstību. Par lingvistiskās izpētes objektu kļuva ne tikai valoda kā sistēma vai valodu vēsturiskie dialekti, bet arī dažādu sociālo grupu un kopienu valoda. Valodas kopiena ir cilvēku kopums, kas savstarpējā saziņā izmanto vienu un to pašu valodu vai valodas paveidu, piemēram, izloksni (VPSV: 419). Valodas kopienas aprakstīšanai svarīgs aspekts ir tās locekļu identifikācija ar kopienu, nevis tikai kopīgs gramatisko normu lietojums (Hymes 1972: 54). Latgales poļu kontekstā pētījumam tika izvēlēti informanti, kas sevi identificē ar poļu valodas kopienu, tomēr daudzi no viņiem identificējās arī ar latviešu valodas, retāk Latgales izlokšņu kopienu. Jaunākajā un vidējā paaudzē daži respondenti identificējās arī ar krievu valodas kopienu, bet vecākajā paaudzē šāda identifikācija poļu vidū tiek uzskatīta par nepieņemamu. Bieži konkrētu identifikāciju apgūtina fakts, ka pētāmajā kopienā tiek lietotas trīs valodas: poļu, krievu un latviešu. Pētot imigrantu kopienas Amerikā, Leonards Blūmfīlds novērojis, ka daļa imigrantu pārvalda ne tikai savu dzimto valodu, bet ļoti augstā līmenī ir apguvusi arī angļu valodu. L. Blūmfīlds šo parādību nosauca par bilingvismu jeb divu valodu pārvaldīšanu dzimtās valodas līmenī (1933: 55 56). Cits amerikāņu valodnieks Uriels Veinreihs, kurš, pētot bilingvismu, ir uzsvēris, ka padziļināta valodas un it īpaši valodu izpēte nav iespējama bez valodas lietotājiem un ka valodas izpētei ir jābūt cieši saistītai ar sociālo, kultūras un politisko procesu izpēti, pamatoti tiek uzskatīts par valodu kontaktu teorijas un pētniecības pionieri (Weinreich 2011: xxxi xxxii). U. Veinreihs pārsvarā koncentrējas uz bilingvismu, valodu kontaktiem (arī literārās valodas un dialektu attiecībām), dialektoloģiju (pētījis jidišu) un semantiku. Promocijas darbā lietotie kontaktlingvistikas termini valodu kontaktu situācija un interference lietoti saskaņā ar valodnieka skaidrojumu grāmatā Languages in Contact (Weinreich 1953: 1). Valodu kontaktu situācijā divas vai vairākas valodas pārmaiņus lieto viens indivīds; persona, kas lieto divas vai vairākas valodas, attiecīgi tiek uzskatīta par bilingvālu vai multilingvālu. Īpatnības, kas valodā 10

11 funkcionē valodu kontaktu ietekmē, tiek sauktas par interferenci (dažādos valodas līmeņos), kas runātājam ir neapzināts process. U. Veinreiha atziņas ir attīstījis un papildinājis viņa students Viljams Labovs, izstrādājot sociolingvistikas pamatus (Kim 2010: ), taču viņš ir pētījis tikai konkrētas valodas kopienas, bet nav aplūkojis valodu kontaktu efektu (Milroy 2002: 4). Visaptverošu sociolingvistikas definīciju ir devusi latviešu valodniece Ina Druviete. Sociolingvistika ir valodniecības nozare, kas, izmantojot socioloģijas, psiholoģijas, etnoloģijas, politikas zinātnes un citu humanitāro un sociālo zinātņu nozaru izpētes metodes un sasniegumus, pētī dažādu valodu vai vienas un tās pašas valodas eksistences paveidu vai valodas vienību variantu lietojumu valodas kolektīvā, kā arī korelāciju starp valodas lietojumu un sabiedrības sociālo struktūru (Druviete 2010: 211). Šī valodniecības nozare, kas 20. gadsimta sešdesmitajos gados attīstījusies ASV un kopš astoņdesmito gadu beigām ir kļuvusi par nozīmīgu latviešu valodas politikas veidošanas instrumentu, rāda valodas vai valodu funkcionēšanas sociālos aspektus valodas kopienā. Aprakstot divvalodīgas vai daudzvalodīgas kopienas, parasti tiek izmantoti termini bilingvisms un multilingvisms, tomēr, ņemot vērā fenomenu individuālo raksturu, tiem nav vienas vispārpieņemtas un visaptverošas definīcijas. Par bilingvālu indivīdu var uzskatīt gan tādu, kas prot divas valodas, gan tādu, kuram ir divas dzimtās valodas (Druviete 1996: ; Paśko-Koneczniak 2011: 47 52). Tomēr grūtības sagādā arī termina dzimtā valoda definēšana resp. tā var būt 1) tautībai atbilstoša valoda, 2) pirmā apgūtā resp. vecāku valoda, 3) valoda, ko prot vislabāk, 4) valoda, ko lieto visbiežāk, 5) tās nācijas valoda ar kuru indivīds identificējas (Druviete 1996: 132). Valodnieks Ojārs Bušs pamatoti norāda, ka jēdziens dzimtā valoda ir subjektīvs, un apraksta dzimtajai valodai tipiskās taču ne obligātās pazīmes: Parasti tā ir no dzimšanas apgūtā, lielākoties no vecākiem (vai viena vecāka) pārmantotā valoda. Sociolingvistikā par dzimto valodu dēvē arī valodu, ko cilvēks zina vislabāk (Bušs 2007: 151). Gan pētnieku, gan valodas lietotāju izpratne par terminiem bilingvisms un multilingvisms nav viennozīmīga (skat. Beikers 2002: 15 20). Šajā pētījumā par bilingvāliem jeb divvalodīgiem tiek uzskatīti respondenti, kuri pārvalda divas no pētāmajā areālā lietotajām valodām 2, neņemot vērā šo valodu apgūšanas veidu (bilingvāla ģimene, otra valoda ir valsts valoda u.c.) un iespējamo valodas apguves līmeņa nevienlīdzīgumu, bet par multilingvāliem respondenti, kuri pārvalda trīs un vairāk valodu. Vairumā gadījumu to var uzskatīt par sociālo bilingvismu jeb divu vai vairāku valodu lietojumu sabiedrībā identiskās sociolingvistiskajās funkcijās (Druviete 2010: 224), piem., ģimenē 2 Netiek ņemta vērā svešvalodu, piem., angļu vai vācu valodas prasme. 11

12 tiek lietota poļu un krievu valoda, vai kultūras jomā funkcionē poļu, krievu un latviešu valoda. E. Haugens izšķir horizontālo bilingvismu un vertikālo bilingvismu (Haugen 1987: 10, 16). Horizontālā bilingvisma situācijā valodas ir līdzvērtīgās attiecībās, bet vertikālā bilingvisma situācijā viena valoda dominē pār citām (Poriņa 2009: 40). Neskatoties uz to, ka Latvijā pastāv ar likumu noteikta valodu hierarhija, t.i., latviešu valoda ir valsts valoda, reģionos, kuros ir daudz krievvalodīgo iedzīvotāju, gandrīz visās jomās tiek lietota krievu valoda, tādējādi valodu situācija varētu būt līdzvērtīga. Latviešu un krievu valoda dominē pār minoritāšu valodām, kurām nav institucionāla atbalsta un plašu lietojuma iespēju. Valodu konkurences rezultātā faktiski neizbēgams ir kādas no līdztekus lietotajām valodām zudums. Saskaņā ar K. de Bota postulātu, minoritātes valodas saglabāšanās ir izņēmums, bet tās zudums laika gaitā ir likums (Zielińska 2008: 166). Valodas zudums (language loss) īpaši apdraud minoritātes, kurām ir izkliedēta apmešanās un ar teritorijas pamatiedzīvotājiem tos vieno reliģija un sabiedriskā dzīve. V. Poriņa uzsver, ka minoritāšu valodas ilgāk saglabājas laukos un kopienās, kuras ir monopolizējušas kādu uzņēmējdarbības veidu vai lieto savu valodu reliģiskos rituālos, bet pilsētās minoritātes valoda zaudē savas funkcijas (Poriņa 2009: 52). Latgales poļi laika gaitā ir pametuši gan lauku apvidus, gan pilsētu mikrorajonus, kuros vēl pirms Otrā pasaules kara viņi dzīvoja blīvās kopienās. Plašā poļu integrēšanās Latvijas sabiedrībā ir radījusi nelabvēlīgas sekas poļu valodas noturībai (language maintenance) valstī. A. Zeļiņska norāda, ka problemātiska ir valodas noturības definēšana, piemēram, vai valoda, kura tiek izmantota tikai reliģijas formā, ir uzskatāma par noturīgu (Zielińska 2008: 166). Latgales poļu valoda reliģijas jomā ir noturīga, taču, ja par galveno kritēriju uzkatāms valodas lietojums ģimenē, tad poļu valodai draud izzušana. Latgales poļu lingvistiskā aina ir ļoti atšķirīga, un pētāmās kopienas kontekstā ir sarežģīti, bieži pat neiespējami, noteikt respondentu lietoto valodu patieso statusu, tāpēc promocijas darbā netiek lietoti termini dzimtā valoda, kā arī pirmā un otrā valoda. Sociolingvistiskais apraksts veidots, ievērojot katra respondenta lietoto valodu apguves veidu un sociolingvistiskās jomas, kurās valoda funkcionē 3. Sociolingvistiskās jomas (sociolinguistc domains) jeb valodas lietojuma jomas (domain of langauge use) ir saistītas ar situāciju, cilvēkiem un apstākļiem, kuros tiek lietota kāda konkrēta valoda vai tās paveids (Fishman 1972: 248; Laurén, Myking, Picht 2002: 24; Druviete 2010: 194). Tā kā 3 Katram respondentam ir aprakstīts valodu lietojums dažādās sociolingvistiskajās jomās, kā arī valodu lietojuma pārmaiņas dažādās jomās, ja tādas ir. Analizējot konkrētas lingvistiskās īpatnības, tiek ņemta vērā respondentu individuālā lingvistiskā aina. 12

13 līdz šim nav izstrādāta vienota sociolingvistisko jomu klasifikācija un valodnieki uzsver, ka nav iespējama universālas klasifikācijas izstrāde, tad, balstoties uz G. Šmita-Rora un Dž. Fišmana (Fishman 1972: ), kā arī I. Druvietes (2010: ) pētījumos aprakstītajām klasifikācijām, šajā darbā tiek izdalītas deviņas sociolingvistiskās jomas: ģimene, profesionālā darbība, neformālie kontakti (draugi, paziņas), valsts un municipālās varas un pārvaldes institūcijas, sadzīve (tirdzniecība, sadzīves pakalpojumi, veselības aprūpe), izglītība, plašsaziņas līdzekļi, kultūra un reliģija. Šo sociolingvistisko jomu izvēli ir noteikušas Latgales poļu kopienas īpatnības, piemēram, atsevišķi tiek skatītas kultūras un reliģijas jomas, jo tajās valodu funkcionēšana atšķiras, bet vienā jomā apkopotas valsts varas un pārvaldes, kā arī municipālās varas un pārvaldes institūcijas, kurās valodu lietojums neatšķiras. Nav aktualizēta zinātnes joma, bet augstākā izglītība skatīta kopā ar vispārējo izglītību. Balstoties uz periferiālās poļu valodas pētnieku darbiem, līdzīgas valodas lietojuma jomas, aprakstot vecākās paaudzes Latgales poļu valodu, ir izdalījusi arī M. Ostruvka (ģimene, kaimiņi, reliģija, darbs, skola, administrācija un plašsaziņas līdzekļi), kas atvieglo pētījumos iegūto datu salīdzināšanu (Ostrówka 2005: 90 95). Neapšaubāmi laika gaitā lietojuma jomas katrai no kontaktvalodām var mainīties. Mazākumtautību valodās var notikt neapzināts vai apzināts kādas jomas zudums (domain loss), ko var izraisīt atteikšanās no valodas lietojuma (domain renouncement) (Laurén, Myking, Picht 2002: 25 26). Tā, piemēram, baidoties no represijām un pakļaujoties padomju varas iestāžu spiedienam, daudzi poļi atteicās no poļu valodas ģimenē. Ja valoda netiek lietota ģimenē un netiek tālāk nodota jaunākajām paaudzēm, tā kļūst par apdraudētu valodu (Spolsky 2010: 55). Visu sociolingvistisko jomu zudums var izraisīt valodas bojāeju, kas iestājas līdz ar pēdējā valodas runātāja nāvi (Crystal 2000: 11). Šie fenomeni var tikt pārnesti arī uz dialektiem vai izloksnēm un ir aktuāli arī poļu valodas kontekstā Latvijā. Pētot vairāku valodu un to paveidu lietojumu, svarīgs ir arī divvalodības un diglosijas šķīrums. Terminu diglosija ir definējis Č. A. Fērgusons kā dažādu vienas valodas paveidu lietojumu vienā valodas kolektīvā dažādās funkcijās (Ferguson 1959: 325), tomēr jau gadā Dž. Fišmens paplašināja termina izpratni resp. diglosija ir divu vai vairāku valodu vai to paveidu lietojums vienā valodas kolektīvā dažādās funkcijās. Ja divvalodības situācijā divas valodas tiek lietotas vienā sociolingvistiskajā jomā, piemēram, ģimenē, tad diglosijas situācijā katra personas lietotā valoda vai tās dialekts tiek lietots atsevišķā sociolingvistiskajā jomā, piemēram, ģimenē tiek lietota tikai poļu valoda, bet darbā tikai latviešu valoda. A. Zeļiņska, pievienojoties Dž. Fišmana uzskatam, raksta, ka minoritātes valodas noturībai labvēlīgāka ir diglosijas situācija, kurā katrai valodai ir sava 13

14 noteikta funkcija (Zielińska 2003: 97 98). Diglosijas pāriešana divvalodībā, kas var notikt, piemēram, jauktu laulību rezultātā, nenovēršami noved pie minoritātes valodas zuduma par labu valsts valodai vai valodai ar lielāku lietderību. Vairums Latgales poļu ir divvalodīgi vai daudzvalodīgi resp. lieto divas vai trīs valodas visās sociolingvistiskajās jomās, bet diglosija pētāmajā areālā ir ļoti reta parādība, piemēram, tikai periferiālo poļu valodu ģimenē starp pirmās pakāpes radiniekiem lieto 14% respondentu. Jāatzīmē, ka jaunākajā un vidējā paaudzē epizodiski novērota arī poļu literārās valodas funkcionēšana izglītības un kultūras jomā, bet periferiālās poļu valodas lietojums ģimenē tātad divi vienas valodas paveidi izmantoti dažādās jomās. Tas ir saistīts ar poļu literārās valodas apguvi skolā vai augstskolā un respondentu vēlmi sabiedrībā parādīt literārās valodas prasmi, bet ģimenē tiek lietots tajā sākotnēji funkcionējošais valodas paveids periferiālā poļu valoda. Latgales poļu valodas izpētei ir nepieciešama ne tikai sociolingvistikas un kontaktlingvistikas, bet arī salīdzināmi sastatāmās valodniecības metode, kas ir viens no valodu salīdzināšanas veidiem, kura mērķis ir divu vai vairāku valodu sinhronā stāvokļa salīdzināšana, izdalot tajās kopīgos un atšķirīgos valodas elementus (Nītiņa 2007: 30). Aprakstot valodas materiālu, tiek sastatītas vai salīdzinātas divu vai vairāku valodu lingvistiskās analīzes vienības un īpaši uzsvērtas to atšķirības un/vai līdzība. Darbā Latgales poļu valodas materiāls pretstatīts poļu literārajai valodai, kā arī salīdzināts ar poļu valodas ziemeļu periferiālo dialektu, krievu, baltkrievu un latviešu valodas materiālu. Salīdzinājumam izmantots galvenokārt latviešu, krievu un baltkrievu literārās valodas materiāls, tomēr nepieciešamības gadījumā skatīti arī dialekti, sarunvaloda un vienkāršruna. Šādu plašu spektru nosaka pētāmās teritorijas specifika, piemēram, Daugavpils krievu valoda ir krievu literārās valodas, sarunvalodas, pilsētas vienkāršrunas un vietējo dialektu kopums (Королева 2000: 54 64). Viens no veidiem, kā parādīt valodu atšķirības, ir to struktūras līmeņu sastatījums, bet parādīt valodu līdzību ir iespējams, salīdzinot to struktūras līmeņus, izmantojot fonoloģiskas, morfoloģiskas un sintaktiskas metodes. Strukturālas pieejas izmantošanu valodas izpētei ir izmantojuši tādi valodnieki kā N. Trubeckojs, L. Jelmslevs un L. Blūmfīlds, kurš ir arī deskriptīvās lingvistikas pamatlicējs (plašāk sk. Nītiņa 2007: 22 25, 28 29). Mūsdienās līdzās citiem valodu pētīšanas virzieniem strukturālisms tiek plaši izmantots gan valodu, gan to dialektu izpētē, un arī šajā darbā strukturālā pieeja ļauj izveidot pilnu Latgales poļu valodas kopainu dažādos valodas līmeņos, salīdzinot to ar citiem izvēlētajiem kodiem. Aprakstošās metodes lietojumu šajā pētījumā nosaka gan iekšējās, gan ārējās interpretācijas paņēmienu efektivitāte pētāmā valodas paveida īpatnību aprakstīšanā un to cēloņu noteikšanā. D. Nītiņa secina, ka aprakstošā metode ir galvenā 14

15 latviešu valodniecībā izmantotā metode, ko papildina strukturālā, kontrastīvā vai sociolingvistiskā metode (Nītiņa 2007: 42). Aprakstot valodu kontaktus, Dž. Sankofa izdala četrus līmeņus, kuros notiek pārmaiņas jeb interference. Pirmie divi līmeņi, kuros valodu kontaktu ietekmē notiek pārmaiņas, ir fonētiski fonoloģiskais un leksiskais līmenis. Tālāk, bieži vien balstoties uz jau aizgūto fonoloģisko un leksisko materiālu, tiek ietekmēts sintaktiskais un semantiskais līmenis (Sankoff 2001: 3, 5 17). Fonētiski fonoloģiskajā līmenī no kontaktvalodām tiek pārņemtas skaņas vai fonēmas, kas funkcionē vienlaicīgi ar pirmās valodas elementiem, vai pilnīgi tos aizstāj. U. Veinreihs secina, ka divvalodīgu indivīdu fonoloģiskā sistēma var būt abu lietoto valodu fonēmu kopums, tātad tajā var funkcionēt elementi, kas ir sveši katrā atsevišķā valodā (Weinreih 2011: 45). Leksiskajā līmenī tiek aizgūti kontaktvalodu vārdi vai vārdsavienojumi, bet sintaktiskajā līmenī gramatiskās konstrukcijas. Saskaņā ar valodnieku uzskatiem, pārmaiņas valodā sākas indivīdu, ģimeņu un mazu grupu līmenī, kur tās vai nu izzūd, vai pakāpeniski izplatās visā kopienā (Labov 1972: 1 2; Sankoff 2001: 19; Druviete 2010: 86; Schwartz, Verschik 2013: 4). Runas individuālais raksturs atspoguļojas terminā idiolekts, ko U. Veinreihs definē kā viena indivīda runas ieradumu kopumu noteiktā laikā. Valodnieks arī norāda, ka idiolektu izpētei piemīt divi trūkumi: 1) runas konsekvenci var labāk izpētīt sarunā; 2) idiolekts nav viendabīgs un var tikt tālāk iedalīts runas stilos (Weinreich 1954: 389). Tomēr termina idiolekts definīcija nenorāda, vai tas attiecas tikai uz vienu indivīda lietoto valodu vai arī visu indivīda lietoto valodu kopumu (Kuņicka 2014a: 129). Šajā pētījumā idiolekts ir definēts kā viena indivīda runas ieradumu kopums vienā valodā noteiktā laikā. Katra Latgales poļu valodas kopienas locekļa runa ir idiolekts, tomēr visu valodas kopienas indivīdu runas ieradumu kopums veido Latgales poļu valodu. Divvalodīgu vai daudzvalodīgu indivīdu praksē var novērot koda maiņu (codeswitching). Plašā nozīmē terminu koda maiņa attiecina uz visiem pārmaiņu veidiem, kas notiek, lietojot divas valodas, piem., koda jaukšanu, bet dažkārt arī uz aizguvumiem (Shay 2015: 464). Par koda maiņu šaurākā nozīmē tiek uzskatīta apzināta pāreja no vienas valodas uz otru, piem., i a odma:v am i ak to pov e c prav idł v e že of ń p ńi ń d oi p ńi ńii o i i : u r i tak i e:st babu:s a i ežel i mńe ma:tka m i a š e:sna tak u i:ła te oi e naš zdrovas mar ii a pr sta ńe rozu: em po dru emu pov e ec. Apzinātu pāreju no vienas valodas otrā ir sarežģīti noteikt ārpus konteksta un parasti tai ir funkcionāls raksturs (Głuszkowski 2015:163). Galvenokārt to lieto gadījumos, kad visi sarunu biedri pārvalda izmantotos kodus (Thomason 2001: 132). Valodnieki izšķir arī tādas parādības kā koda 15

16 jaukšana (code-mixing) vai citvalodu iespraudumi (nonce borrowing, insertion) (Muysken 2000: 3; Beikers 2002: 74 77; Paradis 2004: 240; Paśko-Koneczniak 2011: 55 56). Koda jaukšana ir neapzināta pāreja no vienas valodas otrā, piem., d dva es c a eńc l at było i ei. Citvalodu iespraudumi ir teikumā iestarpināti vārdi vai izteicieni no citas valodas, kas nav gramatiski adaptēti, piem., to: o:na by:ła u ńi ten... i ru i l vot. Šie fenomeni neveido stabilas parādības, tiem ir gadījuma raksturs. Pētot leksiku, daudzos gadījumos ir sarežģīti nošķirt iespraudumus no aizguvumiem, jo tie var funkcionēt formāli nemainītā veidā. Vienu reizi izmantojis citvalodu iespraudumu, valodas lietotājs otru reizi var to vairs neizmantot, tomēr biežs iespraudumu lietojums var sekmēt to aizgūšanu (Sankoff 2001: 12). Pētnieks M. Gluškovskis pamatoti norāda, ka vienota kodu maiņas mehānisma vai tai pakļauta indivīda profila teorētiska aprakstīšana nav iespējama, jo atsevišķos gadījumos ir atšķirīgi lokālie, grupas un individuālie apstākļi (Głuszkowski 2015: 162, 168). B. Spolskis izdala arī metaforisku koda maiņu, kad runātājs, pārejot no viena koda otrā, dara to ar nodomu, lai uzsvērtu savu piederību kādai valodas lietotāju grupai (Spolsky 2010: 50). Kopumā citas valodas elementu lietojums, runājot vienā valodā, var būt saistīts gan ar nespēju atrast sinonīmu vajadzīgajā valodā, gan vēlēšanos uzsvērt kādu vārdu, gan vārda nezināšanu pirmajā valodā, ko var ietekmēt nepilnīga valodas apguve vai valodas nivelēšanās (skat. turpmāk). Koda maiņas, koda jaukšanas un citvalodu iespraudumu biežums kādā no multilingvāla indivīda lietotajām valodām var liecināt par to, ka šai valodai ir vismazākā funkcionālā lietojuma nozīme, vai arī norādīt uz konkrēta indivīda uzņēmību pret kontaktavalodu ietekmi (interferenci). Darbā lietots arī termins citāts, kas attiecināts uz respondentu runas fragmentiem, kuros viņi atstāsta kādas personas vai savus vārdus citā valodā konkrētā situācijā (Paśko- Koneczniak 2011: 55, 60), piem., a plutono:vy muv i r iń i i u i i. Citāts no citvalodu iesprauduma atšķiras ar to, ka respondents burtiski atstāsta, netulkojot citas personas vai savus noteiktā situācijā agrāk izteiktus vārdus. Leksēmu vai vārdkopu tulkojums no poļu valodas citā valodā un otrādi viena izteiciena robežās darbā apzīmēts ar terminu koda papildināšana, piem., bo mamy obliga:ta... obo o v i enzyku otefskim o yv iśće, kas ir tulkots no poļu valodas uzupełnianie kodu. Šo terminu savā darbā par Suvalku apgabala vecticībnieku leksiku izmantojusi pētniece D. Pasjko-Konečņaka (Paśko-Koneczniak 2011: 56, 66). Koda papildināšana tiek lietota, lai skaidrotu vai precizētu vārdu, vārdkopu nozīmi. Iespējams dažās situācijās runātāji uzreiz nevar atcerēties vēlamo leksēmu poļu valodā, tāpēc vispirms pasaka to latviešu vai krievu valodā, bet pēc tam atceras un atkārto poļu valodā. 16

17 Pētot valodu kontaktus, valodnieki S. G. Tomasone un T. Kaufmans uzsver, ka nav iespējams paredzēt pārmaiņas, kas notiks valodu kontaktu ietekmē, un postulēt, ka interferences avots var būt tikai radniecīgs kods (Thomason, Kaufman 1991: 13; Thomason 2001: 131), kaut gan var izdarīt pieņēmumus par iespējamajām valodu kontaktu sekām, tomēr tos apstiprināt var tikai valodas attīstības gaitā. Visu paaudžu, kuras līdz šim brīdim lieto poļu valodu, kontekstā var runāt ne tikai par valodas kontaktu izraisītajām pārmaiņām poļu valodā (contact-induced langauge change), bet arī par pārmaiņām mantotajā poļu valodā. Termins heritage speakers, ko latviešu valodā var tulkot kā pārmantotās valodas lietotāji, parasti tiek attiecināts uz otrās paaudzes imigrantiem, kuri mājās lieto minoritātes valodu, bet labāk prot sabiedrībā dominējošo valodu (Montrul, Polinsky 2011: 59). Šajā pētījumā termins pārmantotās valodas lietotāji ir attiecināms uz respondentiem, kuri saziņā ar vecākiem lietoja vai lieto tikai poļu valodu, bet citās situācijās izmanto latviešu vai krievu valodu. Pārmantotajā valodā laika gaitā var rasties īpatnības, ko var skaidrot ar nepilnīgu valodas apguvi (incomplete language acquisition), un/vai valodas nivelēšanos (language attrition). Termins nepilnīga valodas apguve attiecas uz valodas lietotājiem, kas nav pilnīgi apguvuši izmantojamās valodas sistēmu, bet valodas nivelēšanās ir valodas elementu nodeldēšanās laika gaitā, parasti ekstralingvistisku faktoru ietekmē (Polinsky 2006: 194). Daudzos kontekstos nav iespējams tieši noteikt, kurš process valodā ir noticis. Iespējama visu triju procesu valodas kontaktu izraisīto pārmaiņu, valodas nepilnīgas apguves un valodas nivelēšanās mijiedarbība 4. Darbā fiksētās poļu valodas īpatnības skatītas tikai no valodu kontaktu izraisīto pārmaiņu jeb interferences viedokļa. Valodas nepilnīga apguve un valodas nivelēšanās neapšaubāmi ietekmē Latgales poļu valodu, tomēr šo procesu konkrētai aprakstīšanai būtu jāveic gan vienas ģimenes vairāku paaudžu pārstāvju runas izpēte, gan ilglaicīga atsevišķu indivīdu runas izpēte. Poļu valodas stāvoklis Latgalē liecina, ka minētie procesi to ir ietekmējuši, jo poļu valoda ir nepārtrauktā kontaktā ar krievu un latviešu valodu, un valoda, ko poļu valodas lietotāji nodod saviem pēctečiem, laika gaitā ir nivelējusies. Kopumā daudzvalodīgu kopienu lingvistiskā izpēte ir produktīvs valodu kontaktu radīto pārmaiņu dokumentēšanas veids, kas ļauj ne tikai prognozēt kādas konkrētas valodas attīstību, bet arī novērot dažādu valodas paveidu attiecības. Sociolingvistisks valodas kopienas apraksts ļauj labāk izprast valodu vai to paveidu lietojuma jomas un 4 No Tallinas Universitātes profesores Annas Veršikas (Anna Verschik) uzstāšanās CROSSLING Simpozijā: Language Contacts at the Crossroads of Disciplines 2013.gada 28.februārī Austrumsomijas Universitātē: Language contacts, heritage languages and incomplete L1 acquisition: same or different? 17

18 funkcionēšanu, tādēļ to ir izmantojuši arī daudzi poļu pētnieki, piemēram, A. Zeļiņska, M. Ostruvka, H. Karasa un citi. Jāpiekrīt pētniecei L. Lauzei, ka: sociolingvistu mērķis nav meklēt kļūdas cilvēku runā, bet gan iegūt plašu priekšstatu par to, kāda ir runātā valoda un kā tā tiek lietota (Lauze 2008: 11). Strukturālo metožu piesaiste salīdzināmi sastatāmajai valodas analīzei ļauj izveidot detalizētu visu valodas līmeņu aprakstu. Latgales poļu runas izpētē izmantotās metodes papildina arī dialektu izpēte, jo Latgalē lietotā poļu valoda pieder pie poļu valodas ziemeļu periferiālā dialekta Dialekts kā valodas pamats Jebkura pētījuma veiksmīgai realizēšanai, skaidri jādefinē tajā lietotie termini, jo dažādās valodniecības nozarēs vai pat vienas nozares valodniekiem var būt atšķirīga izpratne par to nozīmi. Šajā apakšnodaļā iztirzāts darba virsrakstā lietotais termins dialekts. Dialekts ir plašākā apvidū vēsturiski izveidojies teritoriāls valodas paveids, kuru veido vairākas radniecīgas izlokšņu grupas ar visumā vienādām īpatnībām fonētikā, gramatikā, leksikā (VPSV: 89). Īsāku definīciju ir devusi latviešu valodniece Marta Rudzīte: Izloksne ir nelielā apvidū runāts valodas paveids, bet dialekts radniecīgu izlokšņu kopa, turklāt abi iepriekšējie ir teritoriāli ierobežoti tautas valodas paveidi un ar to atšķiras no valodas literārās formas (Rudzīte 2005: 15). M. Rudzīte ir iezīmējusi latviešu valodas dialektiem un izloksnēm kopīgos priekšnoteikumus, t.i., to pamatā ir viena valoda; atšķirības bieži vien nosaka ekonomiski, politiski un ģeogrāfiski faktori, kā arī retie kontakti ar citu apdzīvotu vietu grupu pārstāvjiem. Arī pēc poļu dialektoloģijas klasiskās K. Nitša definīcijas, dialekts un izloksne ir saistīti ar lauku iedzīvotāju runu, neietverot pilsētu iedzīvotājus (GP). Tātad klasiskā izpratnē dialekts ir lauku iedzīvotāju valoda, tomēr mūsdienās aktuāls ir jautājums, vai par dialektu var uzskatīt arī teritoriālu valodas paveidu, kas nav tikai lauku apvidos runātu izlokšņu kopa. P. Tradžils dod vispārīgāku dialekta definīciju termins dialekts attiecas uz valodu paveidu atšķirībām, izprotot tās kā leksikas, gramatikas un izrunas atšķirības (Trudgill 2000: 5). Valodnieks ir pievērsies arī dialektu kontaktiem sociolingvistiskā aspektā un savos daudzajos pētījumos uzsver, ka sociolingvistika un dialektoloģija nav divas svešas valodniecības nozares, bet papildina viena otru dažādu valodas paveidu un grupu izpētē (Trudgill 1999: 3). Temina dialekts izmantošanu dažādu vienas valodas paveidu apzīmēšanai motivē arī tā sākotnējā nozīme grieķu valodā διάλεκτος (diálektos 18

19 latv. saruna; kādas valsts, vietas vai tautas valoda, runas paveids) un arī etimoloģiskā izcelsme grieķu διά (diá latv. starp, caur) + λέγω (légō latv. es runāju). Poļu dialektologi izdala tautas dialektus (dialekt ludowy), ko runā lauku apvidu iedzīvotāji, un kultūras dialektus (dialekt kulturalny), ko lieto sabiedrības izglītotās aprindas. Kultūras dialektus, kas tāpat kā poļu literārā valoda no XIV līdz XVI gadsimtam attīstījās uz poļu valodas dialektu bāzes, attiecina uz izglītoto aprindu valodu, kas bija tuva literārajai valodai, tomēr tā nebija stingri normēta un tajā funkcionēja reģionālas atšķirības. Tautas dialekts apzīmē lauku iedzīvotāju izlokšņu kopumu. Ņemot vērā sociālās atšķirības, abi valodas paveidi attīstījās atšķirīgi (Dubisz, Karaś, Kolis 1995: 30). Tātad termins dialekts poļu valodniecībā tiek lietots, aprakstot arī reģionālus literārās valodas paveidu. Arī angļu valodas izpētē par dialektiem sauc gan angļu valodas izlokšņu kopas, gan valodas paveidus, kas attīstījušies Britu kolonijās, tātad atrauti no pamatteritorijas (Hymes 1972: 63). Līdzīgi arī krievu valodniecībā termins dialekts nav viennozīmīgs, jo tas var apzīmēt jebkuru sociāli, teritoriāli vai profesionāli saistītu cilvēku kopas lietoto valodas paveidu (Герд 2005: 19). Tomēr katram valodas paveidam ir arī savs nosaukums resp. sociolekts, izloksne u.c. Runas paveida teritoriālā aspekta akcentēšanai krievu valodniecībā tiek izmantots termins reģiolekts jeb runas paveids, ko veido sarunvalodas un dialektu kopums, kas ir raksturīgs kādam konkrētam apgabalam, kurš var ietvert gan pilsētas, gan citas apdzīvotas vietas (Герд 2005: 22). Termins reģiolekts tiek definēts arī kā valodas paveids, kas rodas, izloksnēm nivelējoties un tajā pat laikā mijiedarbojoties ar literāro valodu, turklāt dažādu valodnieku izpratnē literārajai valodai reģiolekta veidošanās procesā var būt noteicoša vai suplementāra loma (Mutsaers, Swanenberg 2012: 69). Arī latviešu un lietuviešu dialektologi atzīst, ka izloksnes literarizējas un tradicionālo izlokšņu vietā parādās jauni teritoriāli veidojumi (Šaudiņa 2014: 146; Stafecka 2013: 246, 268). Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā ietverts termins reģionālais dialekts, kas skaidrots kā teritorijai raksturīgs dialekts atšķirībā no sociolekta un dotas tā atbilsmes angļu valodā: regional dialect, regiolect (VPSV: ). Latviešu valodā teritoriāli atšķirīgu valodas paveidu apzīmēšanai būtu ieteicams termins reģiolekts, kas iederētos dažādu mutisku valodas paveidu apzīmēšanai izmantotajā terminoloģijā sal. dialekts, sociolekts. Termins reģiolekts būtu lietojams kā teritorijai raksturīgs valodas paveids, kas radies, mijiedarbojoties dažādiem šajā teritorijā lietotajiem valodas paveidiem resp. literārajai valodai, dialektiem, izloksnēm, sociolektiem. Dialektu aprakstīšanai valodniecībā tiek izmantotas divas pieejas: dialektu kā sinhronu valodas sistēmu apraksts un diferenciālais apraksts (Калнынь 2004: 6). Sinhronajā dialekta izpētē tiek aprakstīti visi valodas līmeņi un elementi, arī tie, kas ir 19

20 kopīgi ar literāro valodu. Izmantojot diferenciālo pieeju, tiek aprakstītas tikai dialektā funkcionējošās atšķirības uz literārās valodas vai cita sastatīšanai izmantotā koda bāzes. Kaut gan tiek uzsvērts dialektu sinhronas aprakstīšanas pārākums (jo tiek veikts komplekss, nevis tikai daļējs apraksts) un nepieciešamība (ibid. 9), tomēr šādos pētījumos iespējams tikai modelēt dialekta sistēmu. Tā kā dialektam vai izloksnei piemīt ļoti augsta varietāte (gan idiolektu, gan ģimeņu vai citu grupu līmenī), tad to nevar aprakstīt kā pilnu sistēmu. Dialekts ir mutisks valodas paveids, un tas nav normēts. Pētniece Liene Markus-Narvila promocijas darbā Rucavas izloksnes vārdnīca: leksikogrāfiskis un leksiskais aspekts identificē sešus objektīvus faktorus, kas pamato diferenciāla tipa izlokšņu vārdnīcas izveidi (Markus-Narvila 2011: 194). Visaktuālākie no tiem ir izlokšņu literarizēšanās un nivelēšanās, kā arī diferenciālo pētījumu nozīmīgums izlokšņu salīdzināmajā pētniecībā. Arī Latgales poļu valodas aprakstīšanai izmantota diferenciālā pieeja, kuru pamato pētāmā valodas paveida tuvība poļu literārajai valodai un kas ļauj identificēt tā atšķirības uz poļu literārās valodas un ziemeļu periferiālā dialekta fona, kā arī salīdzināt tās ar teritorijā funkcionējošām kontaktvalodām. Definējot mūsdienu dialektoloģijas uzdevumus, J. Serocjuks ir uzsvēris, ka nevar balstīt pētījumus uz pieņēmumu par izloksni kā vienīgo lauku iedzīvotāju saziņas kodu, ir jāveic detalizēts sociolingvistiskās situācijas apraksts, jāveic atkārtoti pētījumi pēc vairākiem gadiem un gadu desmitiem vienā un tajā pašā vietā, kā arī jāveido izlokšņu tekstu korpusi, kas veidos objektīvu bāzi salīdzināmajiem pētījumiem (Sierociuk 2005: 68 73). Pašlaik nav produktīva arī dialekta izpēte atrauti no kopienā notiekošajām pārmaiņām un citām tā izplatības teritorijā lietotajām valodām vai paveidiem (Barszczewska, Jankowiak 2012: 29, 31). Dialektoloģijai ir jāpēta ne tikai valodas vēsturiskie dialekti, bet arī tajos notikušās pārmaiņas, tātad aktuālais dialektu stāvoklis (Rieger, Cechosz, Dzięgiel 2001: 95). Arī latviešu valodniece Anna Stafecka, izvirzot mūsdienu latviešu dialektoloģijas uzdevumus, uzsver nepieciešamību pētīt visu paaudžu runu (Stafecka 2000: 43). Triju paaudžu Sventājas latviešu valodu savā promocijas darbā Sventājas latviešu valoda: statika un dinamika ir apskatījusi Daiga Straupeniece. Viņa secina, ka lingvistisko pārmaiņu pētīšana vairākās paaudzēs ļauj atklāt gan konservatīvās izloksnes iezīmes, gan jaunas lingvistiskās parādības dažādās paaudzē (Strupeniece 2012: 206). Pilnas mūsdienu dialektu lingvistiskās ainas izveidei ir jāpievēršas arī dialektu sociolingvistiskajam aprakstam, ko ir uzsākuši arī latviešu valodnieki (Stafecka 2014a: 82 83; 2014b: ). Šajā promocijas darbā veikta poļu valodas sociolingvistiskā izpēte visās paaudzēs, sastatāmajai un salīdzināmajai analīzei izmantoti līdz šim veiktie M Ostruvkas, I. Ruckas, H. Karasas, J. Paršutas pētījumi par poļu valodu Latvijā, kas ļauj 20